atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par Baznīcu Garīgā tēva loma kristieša dzīvē
Grēciniece
Iesūtīts: 2007.01.13 20:40:34
Vai ir un kāda ir jūsu ticības dzīvē loma garīgajam tēvam (vadītājam)? Kā saredzat viņa funkcijas? Vai viegli bija atrast, pēc kādiem principiem meklējāt? Ja neredzat pēc tā nepieciešamību, varat, lūdzu, padalīties - kāpēc? Paldies.
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . >>
AutorsZiņas teksts
kiprians [91.200.65.140]
# Iesūtīts: 2009.02.06 17:06:09
Luterismā nav garīgā tēva institūts. Cilvēki ir. Daudziem tāds esot bijis Feldmanis. Tomēr brīžām pat krīt uz nerviem nemitīgā atsaukšanās uz viņu un viņa uzskatu bezmaz kanonizēšana kā te intervijā ar Ginteru, lai gan Feldmaņa nopelni ir nenoliedzami.
No otras puses - garīgais tēvs varētu būt rimts sirmgalvis ar pieredzi, bet mums tikai jaunekļi un nesenie jaunekļi spieto apkārt, kādi no šiem tēvi, ja paši jauneklīgu ambīciju pilni. Ir iznācis saskarties ar tādiem, dvēseļu despoti, ne tēvi.
Princis Marvins-Briinums I
# Iesūtīts: 2009.02.06 17:34:44
gaīgais tēvs varētu būt starecs - tāds vientuļņieks, kas visu laiku pavada lūgšanā un gavēnī.
mācītājs vai priesteris audzina vairāk visu draudzei nevis vienu konkrētu cilvēku....
Jānis Ginters
# Iesūtīts: 2009.02.06 17:41:32
Luterismā nav garīgā tēva institūts
Nav pareizi. Ja šobrīd kādās luterāņu Baznīcās reti atrodamas garīgo tēvu un dēlu, meitu attiecības, tad to nav pareizi vispārināt.
Feldmanis. Tomēr brīžām pat krīt uz nerviem nemitīgā atsaukšanās uz viņu un viņa uzskatu bezmaz kanonizēšana kā te intervijā ar Ginteru
Viņš vienkārši bija patiešām garīgais tēvs daudziem. Citu līdzīgu tajā laikā lelb ietvaros nevaru iedomāties. Viņa ieskati dažādos jautājumos nebūt nebija bez pretrunām, tāpēc man grūti saprast par kādu specifisku “uzskatu kanonizēšanu” varētu būt runa.
Saulespuķe
# Iesūtīts: 2009.02.06 19:08:21
Interesanti, ka atkal tiek aktualizētas senas diskusijas

Domāju, ka garīgo tēvu jautājums mūsu Baznīcai ir aktuāls un reizē sāpīgs. Nedomāju, ka ir saprātīgi lauzt šķēpus par to nepieciešamību - šīs svētīgās prakses auglīgumu Baznīcas prakse sen ir apliecinājusi cauri gadsimtiem, runa ir par to, vai ir ļaudis, kas ir gatavi un Dieva aicināti to uzņemties. Par to lasot, var tikai ar ilgošanos nopūsties pēc tā skaistā etalona - tas ir cilvēks, kas savas kaislības caur gadu desmitiem ja ne uzvarējis, tad ļoti stipri pieklusinājis, un tālab labestīgs, pazemīgs, lēnprātīgs un ar citiem tikumiem apveltīts, godīgs un atklāts, bez gala vienkāršs un dabisks, cilvēkus nešķirojošs un mīlošs pret visiem, Dievam pilnībā nodevies, kad nepieciešams - tiešs, bet neiznīcinošs, brūces pārsienošs, dzīves un Dieva gudrs utt. Ir tikai loģiski, ka mūsu Baznīcā tādi vēl tikai aug (cerams!!!), jo nepilnos divos desmitos gadu NAV iespējams ko tādu sasniegt, tas vienkārši neatbilst garīgās dzīves likumsakarībām.

Pēdējā laikā par to daudz domāju un, vērojot ļaudis un pati savu dabu, šobrīd sliecos domāt, ka man viens no pirmajiem kritērijiem būtu kas ļoti vienkāršs, bet tieši tālab mūsdienās arvien retāk sastopams, - UZTICAMĪBA.
Kas nozīmē, ka savam garīgajam vadītājam varu 100 % uzticēties, uz viņu paļauties un:
- ne biktī, ne ļoti privāti manis sacītais un uzticētais nekad un nekādos apstākļos neizies tālāk par viņa prātu un sirdi,
- ne manas personas labās, bet vēl jo vairāk daudzās sliktās īpašības vai mana darbība nekad netiks apspriesta ar citiem garīgajiem bērniem, tāpat manā klātbūtnē netiks apspriesti citi garīgie bērni,
- ka reizēs, kad būs kāda patiesi grūta problēma vai situācija, viņš godprātīgi centīsies tajā iedziļināties un palīdzēt ar lūgšanām un varbūt padomu,
- ka viņa attieksme nebūs atkarīga no garastāvokļa vai "viena tante teica",
- ka tāpat kā par viņu diendienā lūgšanās esmu es, tā viņš par mani utt., utt.

Zinu, ka gribu daudz, bet runa ir par cilvēku, kam uztic vislielāko dārgumu, kas ir, - sirdi, lai cik skaista vai samaitāta tā arī nebūtu (domāju, ka tiešām nav runa par kvalitāti, bet faktu kā tādu). Tā ir ārkārtīgi liela uzticēšanās, tālab cilvēkam, kas to dara, ir jābūt drošam, vai otrs to spēs novērtēt un neizturēsies pret to nevērīgi un nenodos. Ja tomēr tā notiek, tad tas var būt līdzvērtīgi vistuvākā cilvēka zaudēšanai, ne velti Baznīcas tēvi saka, ka garīgie tēvi jāmīl pat vairāk par miesīgajiem vecākiem, jo miesīgie vecāki dod miesu, bet garīgie ir nomodā par dvēseli.

Tādas, lūk, pārdomas par šo tēmu.

Mirga
# Labojis Mirga: 2009.02.07 12:43:32
Vacu portala http://www.gott.net/ var dabut tadu pulksteni, uz kura ir uzraksts:
"Ich habe Zeit fuer dich. Gott" - Man ir laiks prieks tevis. Dievs
Zaurs
# Labojis Zaurs: 2009.02.07 14:21:14
Zaurs nesen žurnālā Christianity today uzgāja ļoti jauku rakstu par garīgo vadību. Kas lasa angliski, saite šeit
Kas nelasa, kaut kad februārī būs pa daļai tulkots lv, Trīsvienības draudzes avīzei.
Personīgi Zaurs domā, ka garīgā vadība ir ļoti nepieciešama luterāņu draudzēs, lai draudžu locekļi nemeklē padomu tur, kur var atrast visādus gļukus un novirzīties no luterisma.
Un nav ko daudz baidīties, ka garīgajiem tēviem/mātēm piemetīsies zvaigžņu slimība: cilvēki, kas ar Kristu ir staigājuši ilgi, ir iemācījušies arī minēto slimību atpazīt un ar to cīnīties - savādāk viņi/as nederētu par garīgiem vadītājiem.
Grēciniece
# Iesūtīts: 2009.02.07 14:30:56
Zaurs
"cilvēki, kas ar Kristu ir staigājuši ilgi, ir iemācījušies arī minēto slimību atpazīt un ar to cīnīties" - Tu esi liels optimists!
Tam vajag visai ilgu laiku, mūsu Baznīcai tāda vēl, manuprāt, tiešām īsti nav. Šo atpazīšanu nevar iemantot, vien tikai ilgus gadus esot Baznīcā. Ja tie ir ilgi gadi nežēlīga un ļoti nopietna darba ar sevi (svēttapšana), tad jā, tad tiešām garīgās acis ir modras.
Zvaigžņu slimība jeb godkāre un sliktākā gadījumā jau lepnība ir klupšanas akmens daudziem ļaudīm, ko var arī nepamanīt ilgu laiku. Visi apkārt sen redz, tik pats ne (un tas jau tā par katru grēku un gandrīz pie ikviena cilvēka - vai laja, vai ordinētā).
vilks
# Iesūtīts: 2009.02.07 15:23:38
Saulespuķe Grēciniece
Piekrītu, ka vajadzīgs ilgs laiks, lai būtu cilvēki, kas varētu būt garīgie tēvi/mātes. Bet vajadzība pēc viņiem jau ļoti akūti ir tagad. Vai tādēļ neko nedarīsim un nemeklēsim garīgos vadītājus, ja šķiet, ka vēl ilgi jāgaida? Ja ļoti ilgi gaida, var arī nesagaidīt.
-Jona-
# Labojis -Jona-: 2009.02.07 16:10:09
Vai kāds nevar pastāstīt ko tuvāk par Čiekurkalna draudzes mācītāju Oļģertu Miķelsonu, varbūt kāds/a ir no tās draudzes? Man ir gadījies tikai lasīt par viņu (intervijas utml.) un esmu redzējusi viņa silto smaidu fotogrāfijā , palika vislabākais iespaids par šo cilvēku.
Saulespuķe
# Iesūtīts: 2009.02.07 17:16:44
vilks
Vai tādēļ neko nedarīsim un nemeklēsim...

Garīgā vadītāja pozitīvais devums ticības dzīvē var būt ārkārtīgi liels, tā ir ļoti liela Dieva dāvana, ja arī uz zemes ir kāds, kas nemitīgi ir garīgā nomodā. Ir jāmeklē! Un - jāriskē.
Nācies saskarties ar abām pusēm - gan to lielo labumu, gan to, ka ļaudis tā "aplaužas", trāpot uz cilvēku, kas pat ne tik daudz teoloģiski (ir gadījies redzēt arī to), cik tīri cilvēciskajās kvalitātēs nav attīrījies un nobriedis, ka tā rezultātā ne tikai konvertējas citā Baznīcā un vairs nespēj un negrib paskatīties atpakaļ, bet pat vispār atkrīt no Baznīcas. Tieši redzot šo cilvēku izmisumu un neizsakāmās sirdssāpes (un tam tiešām ir objektīvs pamats), pret garīgā vadītāja institūciju izturos ar ārkārtīgi lielu nopietnību, jo vēlreiz varu atkārtot - runa ir par vislielāko un trauslāko dārgumu - cilvēku sirdi.
Tai pat laikā ir arī labi piemēri, kur garīgais vadītājs ir tiešām paraugs un piemērs visā un it īpaši garīgajā dzīvē allaž iet solīti pa priekšu savām avīm. Ir skaisti, ja var tā vienmērīgi augt.

Par garīgajiem tēviem gan mūsu Baznīcā tiešām pāragri runāt. Tas būtu tas, ko klasiski apzīmē ar vārdu starecs, kā to Princis Marvins pareizi norādīja.

Zaurs
# Iesūtīts: 2009.02.07 19:36:06
Saulespuķe
Kā tu iedomājies starecus baznīcā, kur vidējais kristietis pieder pie 1990to gadu jaunatgrieztajiem?
Vecākā paaudze klusītēm aiziet mūžībā, pēc viņiem jaunākie par kristīgo dzīvi runāt gribošie/varošie paši ir ar padsmit gadu stāžu un pārsvarā nemācīti - tik, cik iesvētes mācībā un palaikam apmeklētos dievkalpojumos un retās grāmatās saķerts.
No otras puses, ja gaidīs, kamēr minētie 1990to gadu jaunatgrieztie kļūs par stareciem, pazudīs nākamās paaudzes, kam arī jāaug, jāmācās un jāattīstās.
Garīgais tēvs/māte ir arī cilvēks, kas aktīvi, varētu pat teikt, akūti, meklē Dievu un kam rūp tie, kas viņam/ai blakus: tādējādi komunikācijā, kopīgā ceļā ar Kristu nobriest abi - kā ceļabiedri, kas iet ilgi kopā uz vienu mērķi.
Zauram šķiet, ka pirmie mācekļi pēc tam, kad Jēzus uzbrauca debesīs, apsolījies būt tur, kur divi vai trīs ir kopā Viņa vārdā, nesēdēja rokas klēpī salikuši un gaidīdami kādu mistisku starecu norādījumus, bet gan darbojās kopā, pārrunāja ticības jautājumus un dvēseles lietas, lūdzās un dzīvoja Kristietību tā, lai no viņiem to mācītos nākamie. Neko daudz vairāk jau nevajag - atvērt savu dzīvi tiem, kas tevī grib redzēt Jēzu, lūgt un nebūt divkosīgam. Tad arī uzticētās dvēseles nenonāks lielās briesmās.
Saulespuķe
# Iesūtīts: 2009.02.07 19:52:43
Zaurs
Saulespuķe piekrīt Zauram, ka Latvijā vēsturiski ir izveidojusies īpaša situācija un no Baznīcas neatkarīgu apstākļu radītais pārrāvums laikā ir izjaucis lietu dabisku attīstības kārtību.
p.l.dassy - dzelsslēdija :)
# Iesūtīts: 2009.02.08 09:48:52
Grēciniece
nedomāju, ka kādam cilvēkam būtu jāvada/ jābūt atbildīgam pār maua dzīvi!
dažkārt man ir jautājumi, bet tos arī uzdodu vai pārunājam kristīgu draugu lokā...
bet ir man bijuši jautājumi ar kuriem vēršos pie mācītāja un ir prieks saņemt Bibliski Teoloģiski pamatotu atbildi, kas tiešām ir adekvāta situācijai... un dažkārt kauns paliek, ka tik elementāru un vienkārsū lietu nevarēja pats iedomāties!
Grēciniece
# Iesūtīts: 2009.02.08 15:46:52
p.l.dassy - dzelsslēdija
Tāpat kā tas, kurš pats nav mīlējis, nevar neko daudz pēc būtības pateikt par mīlestību, tā arī tas, kurš nav piedzīvojis pilnvērtīgu garīgo vadību, objektīvi nevarēs to novērtēt.

Tu kādā citā disputā saki, ka Tev Svētie Raksti svarīgāki par Mantojumu un Tradīciju. Redz, kā reiz Raksti ko skaidri saka par garīgiem vadītājiem:
" Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība . Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi." (Ebr.13:17)
danar
# Iesūtīts: 2009.02.09 10:37:23
Kad biju paša ticības ceļa sākumā,tad bieži gāju pie mācītaja pēc padoma.Tad arī mācītajs man bija autoritāteGadiem ejot sapratu,ka nevaru ar katru jautajumu skriet pie mācītaja tapēc saku meklet māsas no savas draudzes,kurām varu uzticēties.Nu,man ir dažas māsas kurām varu izkratīt sirdi un kuras par mani aizlūdz.Tāpēc pagaidam neizjūtu vajadzību pēc kāda konkrēta līdera.Jāmeklē un jāvēršas pie Dieva ar savām problēmām un tad,jau Dievs kādu sūtīs,lai pamacītu un iedrošinatu.
Protams,nenoliedzu,ka ir jautajumi ar kuriem jādodas ir pie mācītaja.
Grēciniece
# Iesūtīts: 2009.02.10 19:32:41
Man gribētos, lai garīgais vadītājs vienmēr iet man pussolīti (vismaz) pa priekšu. Un personīgi man svarīgāk ir ne tik daudz teorētiskajās zināšanās par to vai citu jautājumu, kā teorijas skaisto atziņu praktizēšanā. Gribētos, lai garīgais vadītājs ir cilvēks, kas ir par piemēru visās lietās. Vai kā autoritāte un līderis ? Drīzāk pat ne šo vārdu klasiskajā izpratnē, jo tradiconāli šiem vārdiem ir visai noteikta spektra īpašību segums, kas var arī neatbilst skatījumam uz "līderi" garīgajā plāksnē - kur tad pasaulē ar "līderis" saprot dziļi pazemīgu, lēnprātīgu, mīlestības pilnu cilvēku?
Kristofers
# Iesūtīts: 2009.02.11 12:21:23
Principā tavas draudzes mācītājam vajadzētu būt tavam garīgajam tēvam.
Ja šī sentence tevī izraisa smaidu, tad neesi īstajā draudzē.
Vai arī - tavā draudzē nav īsta mācītāja. Jo īstam mācītājam ir jābūt garīgajam tēvam savā draudzē. Ar savu dzīvi un kalpošanu viņam ir jārada uzticība savām avīm, ka viņš ir Sv. Gara harizmu nesošs garīgais vadītājs, kam viņi var droši uzticēt savas rūpes par savu pestīšanu.
Balss
# Iesūtīts: 2009.02.12 09:50:47
Grēciniece
Vai pazīsti vienu mācītāju = perfektu, bezgrēcīgu?...
Kristofers
# Labojis Kristofers: 2009.02.12 14:47:04
Grēciniece, varbūt mēs saprotam dažādas lietas, bet pēc manas izpratnes garīgais tēvs ir tas mācītājs/priesteris, pie kura tu dodies uz privāto grēksūdzi un pēc garīgā padoma.
Grēciniece
# Labojis Grēciniece: 2009.02.12 21:05:44
Raimonds
Par 1.viedokli ir gan lasīts, tas tiesa, šāds viedoklis eksistē, bet personīgi es tam nepiekrītu - ka bez gar.vad.neglābsies.
Nesen lasīju kāda Valaamas stareca pamācību, ka garīgais tēvs ir vajadzīgs tik uz laiku, kamēr esi iemācījies lūgšanu un sekot saviem nodomiem, ar gadiem pašam jāiemācās par sevi atbildēt. Un tam gan piekrītu, jo tas ir stabils fundaments - lūgšana un sekošana dvēseles kustībām.

Par otru - viena lieta mūkiem bezierunu paklausība - pat šķietami absurdās situācijās, cita - laju dzīve, tur gan katram jāatbild par sevi. Vienīgi, ja kādā garīgā lietā, kur pašam padoma objektīvi trūkst, gar.vadītājs devis aplamu padomu un tam aiz neziņas paklausīts, tad par tā sekām atbildība Dieva priekšā ir uz padomdevēja sirdsapziņas.

Garīgos vadītājus patiesi nedrīkst glorificēt un viņi jāuzlūko ar reālu skatu, savādāk tiešām var iznākt, kā saki!
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . >>

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 128 , pavisam kopa bijuši: 35424