atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par kristīgu dzīvi Piedošana
S.R.(katole)
Iesūtīts: 2010.06.16 09:08:21
Kā jums sastāv ar to?
. 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . >>
AutorsZiņas teksts
S.R.(katole)
# Iesūtīts: 2010.06.16 09:09:01
ilgi nēsājaties ar dusmām, nepatiku, sāpi?
sica. [78.84.132.140]
# Iesūtīts: 2010.06.16 09:11:46
Kā kuru reizi.... citam piedodas ātri, citreiz ilgi jālūdz Dieva palīdzība, jo negribas ai kā negribas piedot
S.R.(katole)
# Iesūtīts: 2010.06.16 09:12:04
Kā jūsuprāt ir jāizpaužas patiesai piedošanai? ar sirsnīgiem skūpstiem vai vēsu pieklājību? vai arī ir vēl kādi varianti?
Donachka
# Iesūtīts: 2010.06.16 09:31:03
S.R.(katole)
izpausmes nav svariigas. Piedots ir tad, kad tu speej atcereetie spaarinodariijumu, tikai kaa faktu, tobish - tsa vairs neizsauc emocijas.
Siikumus piedodu aatri, lielaakas lietas prasa laiku.
Амелия
# Iesūtīts: 2010.06.16 09:33:37
ka kuru reizi, dažreiz vajag gadus.
vilks
# Iesūtīts: 2010.06.16 10:40:49
Parasti mēģinu ilgi nenēsāties, jo grūti (šausmīgi nogurstu no dusmošanās). Ja jāiet lūgt piedošanu arīdzan, tad ir grūtāk (tas iet ilgāk), a tā, piedot mēģinu pēc iespējas ātrāk.

Par izpausmēm piekrītu Donačkai + man šķiet, ka ir piedots tad, kad spēju pāridarītājam no sirds novēlēt ko labu un par viņu aizlūgt. Vispār jau gadās tā, ka kāds notikums atsauc atmiņā pagājušo, vai, piemēram, jauns pāridarījums lieks dusmoties arī par iepriekšējiem, bet nu tad sevi jāpārvar atkal un jāpiedod. Tiesa, ja zinu, ka šis cilvēks visticamākais nekad nebeigs mani sāpināt, mēdzu no viņa izvairīties.
EzītisMiglā
# Iesūtīts: 2010.06.16 12:26:10
Piedot citam, tas ir vajadzīgs ne tikai tam otrajam, bet arī pašam sev.
Kāds gan man labums nēsāties apkārt ar to smago domu?

Piedot, tas nozīmē neturēt ļaunu prātu un neatriebties tikai atriebšanās pēc. Saprast, ka mēs visi te esam maziņi un kļūdāmies.

Protams, tas nenozīmē, ka viss visiem atļauts.
Piedošana ir vairāk emocionāla - neturēt ļaunu prātu.
Ja kāds cilvēks ir izrādījies tiešām nelabojams mūdzis, tad es viņam varu piedot, bet vairāk es ar viņu netikšos.
Arī parādi un nodarītais zaudējums ir jāsamaksā.
Anette
# Iesūtīts: 2010.06.16 14:45:24
EzītisMiglā
Pareizi pateici. Tikai dažreiz neiznāk izvairīties no nepatīkamiem ļaužiem.....
Mēģinu piedot pēc iespējas ātrāk un vēlu tiem ļaužiem labu. Man gan ir tāda slikta īpašība,ka atceros pāridarījumus....labi,ka neesmu atriebīga vismaz
Šerpais Ancis
# Labojis Šerpais Ancis: 2010.06.16 15:28:18
Vairāk vajag domāt nevis par to, ko man tas vai tas ir nodarījis, bet gan par to, kā es ar saviem grēkiem Dieva acīs izskatos un cik bieži man, nabaga grēciniekam, Dievs piedod! Jo vairāk par to domās, jo mazāk būs aizvainojuma uz citiem, līdz vispār varēs vien brīnīties, kā Dievs, neskatoties uz mūsu grēcīgumu, mūs tādus mīl un ar mums krāmējas!

Tiem, kas nepiedod, padoms - liekas, ka tas bija mans Mācītājs, kas sen, sen ieteica pamainīt Tēvreizes lūgšanā vārdus uz "Un nepiedod mums mūsu parādus, kā arī mēs nepiedodam saviem parādniekiem!" Un kad tā pamēģina, tad ātri prātiņš un sirds iegrozās tā, kā Dievam labpatīk, ne mūsu EGO.
Jošs Mulders
# Iesūtīts: 2010.06.16 15:35:40
Ctulhu, Ancis... Vienu vajag dariit un otru neatmest.
Esere [90.130.167.137]
# Iesūtīts: 2010.06.16 15:38:12
mani gan vairāk interesēja nevis tas, ko vajag vai nevajag darīt,tas jau tā kā būtu skaidrs. kā pats process, kā jums tas notiek. u.tt.
Esere [90.130.167.137]
# Iesūtīts: 2010.06.16 15:42:01
Ctulhu
a ja nu defektu labot vairs nav iespējams, ko tad? ieslēdzam pofigisma režīmu?
Šerpais Ancis
# Iesūtīts: 2010.06.16 15:45:03
Esere [90.130.167.137]
Piedodu un viss! Jo - ja tā padomāju - man laikam nav vairs tā stadija, ka es pret kādu būtu principā nepiedodošā stāvoklī. Tas nāk ar vecumu, dzīves un ticības pieredzi
Esere [90.130.167.137]
# Iesūtīts: 2010.06.16 15:46:24
Ctulhu

loti labi, malacis. pēc "vecās" sistēmas vērtējums - sēdies, pieci.
Esere [90.130.167.137]
# Iesūtīts: 2010.06.16 15:48:20
Šerpais Ancis
tam es neticu.
bet tas nav svarīgi.
ko dari no laika - gribu piedot līdz esmu piedevis ? kāds laika intervāls, rīcība, secinājumi?
vilks
# Labojis vilks: 2010.06.16 15:50:25
kā pats process, kā jums tas notiek. u.tt.

man kaut kā ir gadījies tā, ka nopietna piedošana bijusi nepieciešama attiecībā uz citiem kristiešiem. tā domāšanas secība ir apmēram sekojoša -
1) pati sev noskaidroju, par ko tieši es esmu dusmīga un ko tieši man otrs ir sliktu nodarījis
2) saprotu, ka man ir visas tiesības dusmoties (cilvēcīgi) un tad eju lūgt Dievu
3) saku Dievam, ka mani sāpina tas un tas, bet ka man vajag Viņa palīdzību šim cilvēkam piedot. Un ka es gribu piedot.
4) kaut kad te pa vidu es aptveru, ka arī tas otrs cilvēks ir Dievam ļoti mīļš bērns un es nekādi neesmu pelnījusi Dieva mīlestību vairāk (drīzāk mazāk - un te man kļūst skaidrs, ka es pati esmu baisa grēciniece, kam vajag piedošanu)
5) lūdzu Dievu, lai viņš svētī un pieskata pāridarītāju un palīdz viņam/i viņa grūtībās.

reizēm pa vidu izdodas arī saprast, kāpēc otrs to ir darījis un tad ir vēl drusku vieglāk piedot.

pats process nav sevišķi garš. man visvairāk laika prasa nonākšana līdz apziņai, ka es jūtos dusmīga uz kādu (man ir tieksme slēpt savas dusmas un aizvainojumu arī no sevis, parasti man ir tikai tāda vispārīgi slikta sajūta, kuru analizējot, mēdzu secināt, ka uz kādu dusmojos)
*Duksis
# Iesūtīts: 2010.06.16 15:53:13
Viens gudrs cilvēks ir teicis: nepiedod sev, tad būs vieglāk piedot citiem.
Šerpais Ancis
# Iesūtīts: 2010.06.16 15:55:04
Esere [90.130.167.137]
Tev jau, meitēn, labāk zināms!
Vēlreiz - pavisam godīgi - man nav aktuāla stadija laika posmā " gribu piedot līdz esmu piedevis " , jo - nav paša sākuma - neesmu nepiedošanas sākumstadijā. Varu būt dusmīgs, aizkaitināts, aizvainots - un tas, labi, jo uzrāda, ar ko sevi jācīnās - bet ne nepiedodošs. Tas ir savādāk. Un pilnīgi noteikti zinu, ka tas nav no manis, tas Dieva darbs, jo jaunībā tāds nebiju - tad reizēm izgaršoju, ka paturu sev tiesības sevi riktīgi paaugstināt un arī nepiedot.

Lūdz Dievu, lai maina Tavu sirdi, dara to mīkstu, piedodošu un mīlošu! Tikai tad rēķinies, ka iesi cauri sāpēm, asarām un pazemojumiem, jo savādāk to neiemantot.
Raimonds
# Iesūtīts: 2010.06.16 16:10:19
vilks
man ir tieksme slēpt savas dusmas un aizvainojumu arī no sevis
Vecā atnekdote ...a bet rūgtums ta palika!

Taisnība, jo kā tad īsts kristietis drīkst būt dusmīgs, aizvainots un nepiedodošs! Daudz tiek pieslēpts, neizrādīts, bet iekšējs rūgtums var tikt audzēts gadiem. Nepatika, aizvainojums uz kādu cilvēku vai to, ko viņš dara. Formāli var paspiest roku, pasmaidīt, bet starp jums ir milzīga plaisa.

Tas tā, vairāk domājot par piedošanu, kā jauna veida dziedinošām un celošām attiecības. Man jau šķiet, līdzīgi kā vecajā Israēlā arī Baznīcā laiku pa laikam vajag izsludināt izlīgšanas un Gaviļu gadu.
Šerpais Ancis
# Iesūtīts: 2010.06.16 16:15:01
Ctulhu
Piedošana nodarītāju nekādā ziņā neatbrīvo no viņa rīcības seku vēršanas par labu, cik nu tas vēl ir iespējams.

Par to citu Tevis piebilsto - kristīgā mācība principā pasaulīgai domšanai ir nesaprotama un neloģiska, tālab par to nemaz nediskutēšu.
. 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . >>

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 51 , pavisam kopa bijuši: 3383