Jānis Kalniņš 
|
Iesūtīts:
2007.07.18 19:50:50
Jau ilgus gadus mūsu Baznīcā ir tāda prakse, ka evaņģēlisti izdala draudzei (slimniekiem) iepriekš konsekrētu maizi un vīnu. Mani ļoti interesē, kā šada prakse saderas ar luterisko izpratni par konsekrāciju un garīgo amatu. Manā uztverē tā ir katoļu teoloģija. Ja mēs to akceptējam, vai tādā gadījumā nebūtu arī jāievieš arī attiecīga uzglabāšana un tam pienākošais gods? |
|
+Jānis  |
# Labojis +Jānis: 2007.08.06 23:15:04
Jāni Kalniņ ,
Tikko piedalījos Lietuvas baznīcas un Fortveinas semināra rīkotā teloģiskā konferencē Klaipēdā par garīgo amatu luterisko ticības apliecību gaismā. Vēlreiz pārliecinājos, ka tas, ko šajās diskusijās mēdz uzdot par īsto vai tradicionālo konfesionāli luterisko nostāju, patiesībā ir tikpat tālu no reformatoru mācības kā, piemēram, daudz ievērības guvušais J.Cālīša raksts par "vispārējo priesterību", kas bija publicēts gadagrāmatā. To drīzāk var nosaukt par vispārējo protestantismu nevis luterismu. Mēģināšu tomēr kādreiz atrast laiku par to uzrakstīt vairāk, bet ne forumā.
Runājot konkrēti par šo tēmu, prakse, kad diakoni aiznes sakramentu no altāra slimniekam ir bijusi pazīstama kā normāla jau senbaznīcā, un to - nevis laju celebrētas mesas gultas malā vai konsekrācijas atļaujas uz laiku konkrētā vietā - ir akceptējis arī M.Hemnics savā Tridentas koncila analīzē. Nemēģināsim nu būt konfesionālāki par viņu. Dievgalda aiznešana citiem baznīcas locekļiem citā dievnamā principā nav no tā atšķirīga, lai gan, iespējams, būtu labāk jāatrisina jautājumi par saistību starp šīm draudzēm kā arī vešanas vai uzglabāšanas jautājumi. Un finālā, protams, jāatrisina un tiks atrisināts jautājums par mācītāju katrai draudzei, lai nekas nekur nebūtu jāved. |
Jānis Kalniņš |
# Iesūtīts: 2007.08.06 23:36:20
+Jānis ,
Paldies!
Tieši to es arī vēlējos ierosināt, lai šīs lietas tiktu aktualizētas un sakārtotas. Ja Tu par to vairāk uzrakstītu un mēs kādā mācītāju konferencē apspriestu un sakārtotu lietas, tas mums visiem nāktu par svētību, jo te skaidri redzams viedokļu plurālisms. Šī nu vienreiz ir tā lieta, kas pilnībā gulstas uz bīskapu kolēģijas atbildību. |
indriķis  |
# Labojis indriķis: 2007.08.07 08:55:22
Nedomāju ka ar augstbaznīcu fascinētie fortveinieši šobrīd pārstāv kādu īsto vai tradicionālo konfesionāli luterisko nostāju, vien sevi pašus un savus meklējumus.
Tāpat neredzu lielu problēmu, ja slimniekam tiek atnesti reiz konsekrēti Sv. Vakarēdiena elementi. Bet jautājums joprojām ir par liturģiskajām formām , kādās tas tiek izdarīts- ar vai bez Iestādījuma vārdiem u.t.t.jJa ar Iestādījuma vārdiem, tad tā faktiski ir konsekrācija, ja bez - kas tas tāds par maizes un vīna mielastu? |
Voldemārs  |
# Iesūtīts: 2007.08.07 10:55:01
Luteriskās baznīcas īpatnība jau kopš Vienprātības grāmatas laikiem ir, ka tikai viena mēraukla vai kritērijs (norma normans) ir tas, pēc kuras viss tiek noteikts un vērtēts kristīgā baznīcā - kanoniskie Vecās un Jaunās Derības Svētīe Raksti. Tieši tādēļ, manuprāt, jebkura jautājuma būtība ir jāapskata tikai šī aspekta gaismā. Par Sv.Vakarēdienu Rakstos mēs redzam skaidru pavēli (to darīt) un apsolījumu (grēku piedošana, ticības stiprināšana). Pie tam ir norādīts gan vieta, kur to darīt (draudze), gan arī veids kā ar to rīkoties (izdalīt un baudīt). Situācijās, kas iziet ārpus šī rāmja, protams, tiek meklētas atbildes. Viennozīmīgu un nepārprotamu atbildi dot par izņēmuma situāciju ne vienmēr ir iespējams, tomēr ir kaut kādas vadlīnijas, kurām var un vajag sekot. Tiktāl par diskusiju, ja vien mēs vēlamies to bibliskā gultnē.
Par luterāņu vietu kristīgo baznīcu, konfesiju un grupu plašajā spektrā. Nedomāu, vai vienmēr luterāņus var iekastot kādā noteiktā grupā. Ar protestantiem mūs saista Rakstu princips, ar romiešiem un pareizticīgajiem mūs saista (mūsu gadījumā) bibliski pamatota tradīcija, ar harizmātiem mums vajadzētu saistīt tai dedzībai par Jēzus Vārdu. Vai tas tā vienmēr ir? Grūti sacīt. Tomēr, neviens no šiem pārējiem kristīgajiem novirzieniem nebūtu viennozīmīgi padarāms par vārdu, pie kura luterānim vajadzētu salēkties jeb apvainoties, tikko kāds viņu nosauc par protestantu vai katoli. Tām lietām ir pozitīvā puse, pēc kuras var un vajag tiekties, bet arī negatīvā puse, kuru, diemžēl, mēs nevaram pieņemt un mums vajadzētu atspēkot kā maldus.
Tāpat ir ar kādiem konkrētiem autoriem. Daži ir ļoti uzticami, daži tādi ir mazāk. Tomēr pilnīgi nemaldīgs NAV neviens, izņemot Dievu.
+Jāni!
Vai es varētu lūgt precizējumu par to Hemnica nostāju?
Par misūriešiem.
Arī viņi nav viennozīmīgi nekļūdīgi. Domāju, ka VD sakramentu jautājumā un predestinācijas jautājumā (kurā lielas problēmas bija citādi svētības pilnajam K.F.V.Valteram) mums būtu jāstāv uz bibliskā pamata.
Domāju, ir pienācis laiks, kad latviešu luterāņiem vairs nevajag skatīties mutē un bez gremošanas "rīt" visu, ko saka ārzemēs. Protams, misūrieši ir ar pāris "utēm", kādam citam to "mošķīšu" varbūt ir vairāk un zviedriem, lai man piedod Gustava Ādolfa cienīgie ziemeļu brāļi, to kļūdu ir krietni vairāk par pareizām lietām, bet to, kas labs, to vajag atbalstīt.  |
Uldis  |
# Iesūtīts: 2007.08.07 11:27:15
+Jānis. Piekrītu Voldemāram, ka tomēr luteriskais princips ir nevis ko kāds ir darījis, bet kā ticībai svarīgie jautājumie ir aplūkoti Rakstos. Tā ir tāda nepatīkama lieta, ka mēs, lai pamatotu savas domas, atsaucamies uz avotiem vai autoritātēm, kas ir ārpus Rakstiem. Atsaukties tikai uz tradīciju ir romiskā gaumē. Ko darīt tad, kad Rakstu izpratne ir nonākusi pretrunā ar mums pieejamo tradīciju? Luteriskais princips - tikai Raksti.
Kas attiecas uz Hemnicu - tur tiešām ir vajadzīgs precizējums.
Kas attiecas uz misūriešiem - viņiem ir savas problēmas. |
Voldemārs |
# Iesūtīts: 2007.08.07 12:18:46
papildinot!
ceru, ka manis teiktais par misūriešiem neradīja sliktu iespaidu, jo par spīti viņu nelielajām mācības atšķirībām (domāju, daudz vairāk par manis uzskaitītajām divām bīstamībām nebūs, bet tas jau ir diskutabls jautājums), misūrieši tik tiešām ir ļoti bibliski, un kā tādi - paraugs.
Mana vēlme bija parādīt, ka par tik labu biblisku luterāņu kā misūriešu teikto ir labi arī pārbaudīt Rakstos, kā to darīja jūdi Berojā |
+Jānis |
# Labojis +Jānis: 2007.08.07 14:34:01
Voldemār , es nu neesmu tas, kurš skatās mutē katram ārzemniekam, bet neskatīšos arī katram vietējam. Ja saku, ka "vēlreiz pārliecinājos", tad tādēļ, ka mani pārliecina rūpīgi sagatavoti un labi pasniegti Rakstos, apliecībās un Reformācijas vēstures analīzē balstīti argumenti. Hemnica konkrētās atsauces mēģināšu atrast, uzreiz neatceros. "Vispārējais protestantisms" manā uztverē ir tāda diezgan nekonkrēti definēta kustība, kuru ļoti iespaidojis 19. gs racionālisms. Tai ir daži nepārkāpjami politkorektie postulāti - parlamentārā demokrātija, kongregacionālā baznīcas uzbūve, laju apustulāts, vispārējā priesterība tai nozīmē ka ikviens kritstītais ir garīdznieks, dzimumu vienlīdzīgas tiesības utt. Interesanti, ka viskonsīnas un šeit runājušie KLB brāļi reizēm vairāk rezonē ar šīm idejām, nekā reformatori un luteriskā ortodoksija.
|
Ilārs Plūme  |
# Iesūtīts: 2007.08.07 16:19:38
+ Jāni,
Vai Tev nešķiet, ka konsekrēta draudzes Vakarēdiena aiznešana uz slimnieka mājām, lai viņu komunicētu, ir cits jautājums kā Vakarēdiena elementu konsekrēšana vienā draudzē un izdalīšana citā? |
+Jānis |
# Iesūtīts: 2007.08.07 17:15:55
Ilār , tās ir atšķirīgas tai ziņā, ka slimnieka komunicēšana ir ordināra situācija, sakramenta aiznešana uz otru dievnamu - ārkārtas risinājums. Tomēr tās ir pietiekami līdzīgas situācijas, lai ļautu mācītāja trūkuma gadījumā risinājumu meklēt drīzāk šai virzienā, nekā izsniegt atļaujas konsekrēt lajiem "uz laiku un vietu". |
Ilārs Plūme |
# Labojis Ilārs Plūme: 2007.08.07 18:13:18
+ Jāni,
Nedomāju, ka slimnieka komunicēšana, pasniedzot tam citur konsekrētus elementus, būtu parasta lieta. M. Hemnics uzskatāmi pierāda, ka šāda prakse, kas tika baznīcai uzspiesta Tridentas koncilā, nepastāvēja daudzviet senajā baznīcā. Patiesību sakot, no senās baznīcas mums ir tikai viens, turklāt apšaubāms, piemērs, kuru atstāsta Eisēbijs.
M. Hemnics norāda, ka Sakramenta rezervēšana slimajiem ir pret Sakramenta iedibināšanas vārdiem, apustuļi šādas lietas nav praktizējuši, tā nav bijusi katoliska parkse, bet daudzviet dievbijīgi vīri to ir nosodījuši, pamatojoties Dieva vārdā.
Visbeidzot Hemnics saka, ka mūsu laji slimā cilvēka klātbūtnē saka Vakarēdiena iedibināšanas vārdus, kas nav nekas cits kā konsekrācija.
Hemnics arī norāda, ka Vakarēdiena rezervēršana ir saistīta ar tādas varas piedēvēšanu garīdzniekiem, kāda tiem nemaz nav. Varu pilnībā piekrist viņa teiktajam.
Šajā situācijā mani izbrīna tas, ka jūs mācītāju trūkuma gadījumā divus no tiem pārvēršat par administratoriem, kas paliks bez draudzēm. Vai nebūtu pareizāk, ka abi jaunie bīskapi dara svētīgu darbu un brauc uz tām draudzēm, kurām nav mācītāju un pasniedz cilvēkiem Sakramentu?
Vai Tavs izteikums "izsniegt atļaujas konsekrēt lajiem" nav tā kā drusku augstprātīgs? Vai patiesību sakot laji nav tie, kas izsnieguši atļauju konsekrēt Tev? Ja jūs nevarat nodrošināt draudzes ar mācītājiem, tad kāpēc gan draudzes nevarētu izraudzīt kādu no sava vidus, kas tiem pasniegtu Vakarēdienu? Kas gan tur varētu būt nepareizs? |
+Jānis |
# Labojis +Jānis: 2007.08.07 20:12:02
Ilār, "izsniegt atļaujas konsekrēt lajiem" nekādā gadījumā nav teikts augstprātīgi pret lajiem. Lajus mēs godājam. Tas drīzāk ir teikts noraidoši pret surogātprocedūrām ordinācijas vietā. Luterāņu atļauja konsekrēt ir ordinācija, turklāt ar ordināciju saprotot nevis vienkārši roku uzlikšanu vai izziņas izrakstīšanu, bet visu sagatavošanas, pārbaudīšanas, aicināšanas un iesvētīšanas procesu. Man un citiem atļauju konsekrēt ir devusi baznīca - laji UN mācītāji, bet vispirmām kārtām Kristus kā Baznīcas galva. Tavā uzstādījumā - "laji devuši atļauju garīdzniekiem konsekrēt - man spokojas jau pieminētā "vispārējā protestantisma" varas spēles - laji pret ordinētajiem un otrādi. Negribu neko zināt par tādām.
Par augstprātību gan liecies mierā. Man, piemēram, augstprātība šķiet tā, ja nezinātājs māca zinātāju. Tas, ka jaunievēlētos bīskapus Tu nosauc par administratoriem, rāda, ka Tu nezini ne viņu uzdevumus ne apstākļus, kādēļ viņi ir tiem aicināti.
Melanhtons traktātā "Par pāvesta varu un primātu" tiešām raksta par baznīcas tiesībām ordinēt sev mācītājus bez bīskapu palīdzības. Apstākļi, kuros tādas kļūst vajadzīgas ir tad, ja bīskapi liedzas ordinēt piemērotus vīrus, nevis tad, kad draudzēm tas ienāk prātā. Tā bija reformatoru situācija un arī tad viņi gaidīja vairākus gadus, kamēr izšķīrās par tādu soli. Viņiem improvizācijas ar baznīcas struktūrām nebija tik vienkārša un viegla lieta kā Tev. Īstenībā viņi vēlējās saglabāt un atjaunot baznīcas kanonisko pārvaldi. To var redzēt gan apliecību rakstos, gan viņu rīcībā, mēģinot pat konsekrēt bīskapus apustuliskajā pēctecībā. Melanhtona traktāta mērķis nav iedibināt laju konsekrācijas vai ordinācijas, bet gan pamatot un aizstāvēt luterāņu veikto ordināciju validitāti pret romiešu iebildumiem. |
Ilārs Plūme |
# Labojis Ilārs Plūme: 2007.08.07 22:55:09
+ Jāni,
Lai nu tā būtu. Pieņemsim, ka es tiešām maz ko saprotu un zinu no tā, kas notiek LELB, kādēļ tur iesvēta bīskapus utt. Es arī nevēlos šeit atsākt diskusiju par garīgo amatu un to, kurš no kura saņem autoritāti. Par "laju godāšanu" varam parunāt citā sadaļā.
Es te tikai ievēroju, ka Tu piesauc Hemnicu, kā autoritatīvu apstiprinājumu Vakarēdiena elementu rezervēšanas praksei. Tas mani nedaudz pārsteidza. Kā jau norādīju, Hermnics Tridentas koncila kritikā raksta tieši pretējo. Varbūt labāk paliksim pie šīs sadaļas temata par Vakarēdiena elementu rezervāciju. Atvainojos, ja esmu Tavas domas novirzījis kaut kur citur.
|
indriķis |
# Labojis indriķis: 2007.08.08 19:30:32
Melanhtons traktātā "Par pāvesta varu un primātu" tiešām raksta par baznīcas tiesībām ordinēt sev mācītājus bez bīskapu palīdzības. Apstākļi, kuros tādas kļūst vajadzīgas ir tad, ja bīskapi liedzas ordinēt piemērotus vīrus, nevis tad, kad draudzēm tas ienāk prātā. Tā bija reformatoru situācija un arī tad viņi gaidīja vairākus gadus, kamēr izšķīrās par tādu soli. Viņiem improvizācijas ar baznīcas struktūrām nebija tik vienkārša un viegla lieta kā Tev. Īstenībā viņi vēlējās saglabāt un atjaunot baznīcas kanonisko pārvaldi. To var redzēt gan apliecību rakstos, gan, piem., Lutera vēstulē bohēmiešiem, gan viņu rīcībā, mēģinot pat konsekrēt bīskapus apustuliskajā pēctecībā. Melanhtona traktāta mērķis nav iedibināt laju konsekrācijas vai ordinācijas, bet gan pamatot un aizstāvēt luterāņu veikto ordināciju validitāti pret romiešu iebildumiem.
Un kāda idille, 500 gadus pēc reformācijas nāk + Jānis un piepilda nabaga reformātoru sapni par kanonisko pārvaldi . Stāsti manim Daugaviņa. Pirmkārt, nevajag sagrozīt faktus - reformatoriem bija visas iespējas izrakstīt bīskapus no tās pašas Zviedrijas, lai šie uzliktu savas rociņas. Un kurš var pateikt, ka bīskapus nebūtu konsekrējuši reformācijai simpatizējošie bīskapi, ja viņus tā dikti palūgtu? Kā gan viņi neaizdomājās līdz tam kā daži "apustuliskās sukcesijas" fani 20.gadsimta beigās.? Otrkārt, luteriskai baznīcai nav svarīgi, ko sevī ir domājis, piemēram, Melanhtons pie alus kausa par kanonisko pārvaldi . LTA pieprasa kārtību saistībā ar kalpošanas amatu, ne "senbaznīcisko episkopālismu" 21.gs . izpildījumā. Un kā dažs mīl pārinterpretēt apliecību rakstus sev tīkama episkopālisma garā! Redziet, LTA ir tikai krīzes pasākums un notes dokuments, bet kad nu mums ir īstenā( kam īstenā - pašiem un vēl dažiem? ) sukcesijā esoši bīskapi, tad ir atnākusi pilnība, vai ne tā?
|
+Jānis |
# Iesūtīts: 2007.08.08 22:10:50
Indriķi, nu palasi vismaz kaut ko reformācijas vēsturē. Par Merseburgas diecēzi, piemēram. Bet ja negribi, tad lai tiešām Tev stāsta Daugaviņa. Tik viņā ūdens, tik tavos izvedumos. |
indriķis |
# Labojis indriķis: 2007.08.08 22:21:41
Jā, Reformācijas vēsturē ir daudzi skaisti notikumi ( kā Naumburgas bīskapa iecelšana amatā), kuriem ir sava vieta baznīcas vēstures mācību grāmatās. Bet mēs nebūvējam baznīcas pārvaldi un teoloģiju uz atsevišķiem vēstures notikumiem, vai ne tā - Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskap! |
+Jānis |
# Labojis +Jānis: 2007.08.09 02:10:33
Tieši tā, Dieva Jērs Uzvarētāj. Taču Tavā feļetonā runa, šķiet, bija tieši par par vēsturi, par reformatoru apliecības rakstos pausto intenci, kuru viņi apstiprināja ar mēģinājumiem attiecīgajā virzienā. Un to, kas viņiem Vācijas vēsturisko apstākļu dēļ neizdevās, īstenoja ne jau +Jānis 500 gadus vēlāk, bet kaut vai tas pats +Laurentius 1571. gadā un citos apstākļos - drusku par vēlu, lai reformatori viņu būtu varējuši "izrakstīt", pat ja būtu gribējuši, un arī airBaltic vēl nekursēja pietiekami regulāri. Pat Ķelne tolaik bija pārāk tālu. Toties LELB dibinātāji varēja un "izrakstīja", un ļoti pareizi darīja. Un es tiešām īsti nepiekrītu priekšsēdētājam Mao un Tev, ka vēsture ir bezjēdzīga un ka no tās neko nevar secināt. |
Ilārs Plūme |
# Labojis Ilārs Plūme: 2007.08.09 08:24:13
+ Jāni,
Bīskapu Laurentiusu labāk gan te nepiesauc. Iznāks tas pats, kas ar Hemnicu.
Lūdzu, turēsimies pie temata. To, ko Jūs ar Indriķi viens par otru domājat, mēs jau zinām.
Tātad, kāda ir Tava atbilde uz M. Hemnica argumentiem, ka
Sakramenta rezervēšana slimajiem, vēl vairāk rezervēšana citai draudzei, ir pret Sakramenta iedibināšanas vārdiem; ka apustuļi šādas lietas nav praktizējuši; ka tā nav bijusi katoliska prakse, bet daudzviet dievbijīgi vīri to ir nosodījuši, pamatojoties Dieva vārdā; ka Vakarēdiena rezervēršana ir saistīta ar tādas varas piedēvēšanu garīdzniekiem, kādas tiem nemaz nav? |
Jānis Kalniņš |
# Iesūtīts: 2007.08.09 10:09:01
Patiesībā man sāk likties, ka te nav runa pat par garīdznieka varu vai kā citādi, bet gan par Baznīcas disciplīnu un kārtību. Pat pieņemot, ka teorētiski katrs lajs ir tiesīgs konsekrēt sv. Vakarēdienu. Man reiz viens represēts mācītājs stāstīja, kā lēģerī svinējuši vakarēdienu: nolīuši kaktiņā, no pusdienām sataupījuši maizīti un to žļurgu, ko tur sauca par tēju, sacīja iestādīšanas vārdus un svinēja sv. Vakarēdienu! Nu pasakiet man , cienījamie teologi, vai tas bija derīgi vai nē!
Laikam ir jāatšķir ordināra situācija no ārkārtējas. Nu nav tie laji tik izglītoti un pazemīgi, lai varētu mēs kā ikdienas praksi pieņemt, ka ikviens konsekrē. Tālab daudzi prakses jautājumi izriet tieši no šīs situācijas.
Ir pilnīgi pašsaprotami aiznest slimniekam sv. Vakarēdienu no draudzes, tikai līdz galam jāatrisina - kā. Te nu darbs ir mūsu liturgiem. Bet prakse, ka evaņģēlisti pastāvīgi lieto citā draudzē konsekrētu vakarēdienu, man neliekas īsti pareiza. +Jāni, varbūt mēs tomēr varētu to tā nokārtot, ka tādās draudzēs vismaz reizi mēnesī kalpo ordinēts mācītājs, draudzē konsekrē sv. Vakarēdienu un tad nākošajā dievkalpojumā to turpat varētu arī izdalīt. Konsekrēt kaut kur citur un tad vest - tas nu tomēr tā jokaini. Nu jau ārkārtas situācija ir baigusies, ir taču pietiekoši to mācītāju, lai prāvesti sakārtotu lietas. Bez tam arī draudes īsti nepieņem to kārtību, piemēram Popē jau gadu kalpo evaņģēlists un viņi lūdzas, lai tomēr vismaz reizi mēnesī pie viņiem ir "kārtīgs" mācītājs. Evaņģēlists taču var to reizi aizvietot mācītāju viņa draudzē un lieta atrisināta. |
avots  |
# Labojis avots: 2007.08.09 10:55:31
P.S.
attiecībā uz Laurentius Petri un viņa uzskatiem par episkopātu. diemžēl tādi tipi kā Dr. Brodds ir nodarījuši lielu skādi pārinterpretējot vēsturi pa "katoliskai" modei. zinātāji teic, ka Petri luterisms bija tas pats vecais vācu gnezioluterisms un nekādas atkāpes, kas pēc būtības atšķirtos no vācu luterisma, tur nav bijušas. (varbūt organizatoriskas un amata nosaukumos, bet ne teoloģiskas - kas attiecas, piem., uz apustulisko sukcesiju)
Laurentius Petri tiešā teoloģiskā atkarība no vācu luterisma ir izpētīta un skaidri redzama (Emil Färnström, "Om Källorna till 1571.ars kyrkoordning", Stockholm, 1935. "Par 1571. gada baznīcas kārtības avotiem." . Tur ir dokumentēts tas, kā Laurentuis Petri savā "Priesteru un sludinātāju amata kārtības" attēlojumā seko 1552. gada Meklenburgas baznīcas kārtībai. Tā ir skaidra vācu luterisma skola!
Arī pats 1571. gada kārtības nodaļas virsraksts "Bīskapi, kas latīņu valodā tiek saukti superattendentem ordenarii vai ordenatores, kārtība" paskaidro, ka abi tituli - gan vācu (lat), gan zviedru (gr) lietotais - ir līdzvērtīgi un samaināmi.
Dr. Brodds uzstāj, ka Vācijā un Zviedrijā 16.gs. bijusi atšķirīga priestera un bīskapa amata izpratne, taču tā nav taisnība! Viņu doktrīnas vienībai ir vairāk pierādījumu nekā atšķirībām.
Zviedrijā ir noticis tas, ka ekumēnisma centienu (ar Anglijas baznīcu un Romu) rezultātā ar milzīgu dedzību ir mēģināts atrast zviedru tradīcijā "senkatoliskās, senbaznīciskās" baznīcas pazīmes, un tāpēc pat 16.gs. skaidri luteriskajos dokumentos tiek meklētas episkopālisma idejas. Bet variet būt droši - Laurentius Petri šis prokatolisms galīgi neinteresēja |
Mirga  |
# Iesūtīts: 2007.08.09 18:24:24
Pārfrazējot kādu kādreiz sen dzirdētu dziesmiņu: Es runāju vienreiz, es runāju otrreiz un sāku atkal no jauna. Kāpēc tas tā gandrīz izskatās šajā diskusijā?
Varbūt derētu apdomāt un skaidri pateikt, kas tad īsti ir Sv. Vakarēdiens. Vai jautājums, kā apieties ar iesvētītu maizes kumosu? – Un jau tur rodas atkal jautājums: ko īsti nozīmē iesvētīt? Svētība kaut kā savienojas ar objektu? – Nē, nu te jau atkal nevar vairs tālāk domāt, jo: vai svētību var atdalīt no Kristus? Ja ne, tad – ko mēs īsti darām?
Un tad vēl tie citi jautājumi, kas te parādās. Sākas staigāšana pa vēsturi, lai atrastu piemērotus argumentus. Ja būtība būtu skaidra, vai viss nebūtu daudz vienkāršāk? Kas traucē? Bībele ir, arī apsolījums par Padomdevēju, kas visu mācīs un skaidros. – Atgriezties pie tā, kas ir pastāvīgs (un nav sarežģīts), kā jau Voldemārs norāda.
Būvēt un pārbūvēt, un greznoties . . . Un tik lielas ir apzinātās vai neapzinātās slāpes ļaudīm visapkārt pēc dzīvā ūdens bagātīgi piedāvāto viltus dziru vietā, skrienot un dzenoties uz nezināmo.
|
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
