piiich
|
Iesūtīts:
2010.03.20 14:53:41
Kādi būtu tie iemesli, lai neticīgs cilvēks pievērstos ticībai? Vai tas būtu kāds iekšējs pārdzīvojums, atklāsme? Varbūt redzot/piedzīvojot kādu brīnumu, kas aprakstīts Bībelē (miroņu celšanās, staigāšana pa ūdens virsmu utt)? |
Svētais |
# Iesūtīts: 2010.03.21 22:07:25
piiich mani, piemēram, mīlestība pievērsa Dievam. Tā mīlestība , ko redzēju izpaužamies caur Erbertu Bikši luterāņu mācītāju. Tā bija dievišķa, un tas manu sirdi pamatīgi aizskāra. Vēl paralēli tam notika arī citādi brīnumi manā dzīvē. |
piiich |
# Iesūtīts: 2010.03.21 22:10:02
Svētais Jā, Reinharda Bonkes dievk. brāļi atstiepa savu mirušo brāli jau četras dienas kā mirušu, un viņš uzcēlās no miroņiem. Endrjū Vomaka dēls bija miris 5 stundas un uzcēlās no miroņiem
tiešām vari apgalvot, ka tā nebija koma? kur var par šiem atgadījumiem palasīt? interesanti... |
Svētais |
# Iesūtīts: 2010.03.21 22:12:22
piiich Nē, jo viņš jau smirdēja, tas līķītis . Es varētu tev mēģināt sameklēt kādu audio liecību par to, ja man izdotos, bet to nākamnedēļ... |
incognito |
# Iesūtīts: 2010.03.21 22:13:08
Man liekas, līdzīgi kā Gnidrologam, ka iemesli visupirms ir iekšēji, "psicholoģiski". Ir kaut kādas dzīves nepietiekamības, ko cilvēks kompensē ar ticību. Mani izbrīna tie, kas izvēlas kristīgo ticību, jo vismaz teorētiski tā paredz an atzīst par labu esam sistēmu, kur lielākā pasaules iedzīvotāju daļa nonāks ellē, uz ko mazākā daļa ar prieku noraudzīsies, slavinot un pielūdzot šīs sistēmas radītāju.
Kristietības pluss laikam ir "attiecībās ar Dievu", par ko es laikam nevaru izteikties, vien piebilst, ka vismaz dažos gadījumos tās ir attiecības ar iedomu draugu. |
Sniegpulkstenītes balss |
# Iesūtīts: 2010.03.21 22:26:38
piiich vai miroņi no kapiem izlien ārā- tas taču būtu Dieva brīnums, un daudzi skeptiķi sāktu ticēt
Uz šādu prasību Jēzus savā laikā atbildēja, ka arī tas nepalīdzēs tiem, kas Dievu noraida. Labs piemērs šai tēzei bija notikums ar Jēzus no miroņiem augšāmcelto Lācaru. Tautas vadītāji uz šo notikumu reaģēja nevis atskārstot, ka Jēzus tik tiešām varētu būt tautas sengaidītais Mesija, bet gan - vajag to Lācaru nogalināt, citādi aizvien vairāk cilvēku sāks ticēt tam Jēzum, un tad romieši atņems mums varu.
incognito, gnidrologs Nebūt nē - nebūt nav jābūt izmisumam un krīzei, lai cilvēks meklētu, kam nu noticēt, kas nu mani mierinās. Ticība cilvēkam nāk tad, kad viņš atsaucas tam maigajam paskubinājumam, aicinājumam, kas skan cilvēka dvēselē, jautājumam par dzīves jēgu.
Jo to vietu, to tukšumu dvēselē, kur ir paredzēta vieta Dievam, nevar aizpildīt nekas cits. Ne hobiji, ne manta, ne izpriecas, ne gudrība, ne vara, nekas. |
Sniegpulkstenītes balss |
# Iesūtīts: 2010.03.21 22:54:05
Gnidrologs Tu tātad uzskati, ka esi tikai īslaicīgs matērijas sakopojums, kas pēc neliela laika spīža izjuks elementos? |
lēnprātīgais |
# Iesūtīts: 2010.03.22 03:21:32
Gnidrologs Tāpat ne ar ko netiek riskēts un visu var paspēt. Nepastāv tāda koncepta kā ``mērķis``, tātad nav pēc kā tiekties.
Pastāv gan - debesu valstība. To var arī nokavēt. Tā nav bezgalīga eksistence, bet gan mīlestība, kas nekad nebeidzas un neierobežota attīstība. |
incognito |
# Iesūtīts: 2010.03.22 08:23:27
Protams, acīmredzot ir situācijas, kad cilvēkam praktiski nav izvēles kā vien pieņemt ka pasaule ir plašāka, nekā izskatās. Lūk, Papucs izdzirdēja balsi, kas runāja ar viņu; citur esmu lasījis piemēram cietumnieka stāstu: Gadu pirms manas atbrīvošanas es reiz sēdēju 3. kolonijas darbnīcās Daugavpilī un spēlēju ģitāru, kad telpā pēkšņi parādījās neparasta gaisma. Biju šokā, tomēr ļāvos šai gaismai, un pirmoreiz dzīvē mani pārņēma tik neparastas sajūtas. Gaisma piepildīja mani, kā ūdens piepilda glāzi, un, kad tā jau sniedzās līdz krūtīm, es pacēlu rokas un sāku saukt: „Slava! Slava!” Es kliedzu, bet mans prāts teica: „Tev ko, jumts aizbraucis?” Tā es tur stāvēju paceltām rokām, taču, kad sāku pamazām celties gaisā, mani pārņēma bailes. Nodomāju: „Kas tās par halucinācijām, es taču neko neesmu lietojis?!” Izrāvos no gaismas kūļa, taču ģitāra, ko turēju rokā, palika karājoties gaisā. Sapratu, ka tā nevar būt, ģitāra nevar tā vienkārši karāties gaisā. (...) Apsēdos un gultas malas un teicu: Ja Tu mani dzirdi, Dievs, un ja Tu esi tas, kurš bija kopā ar mani šai gaismā, tad pierādi to. Pamodini mani četros no rīta, ne minūti agrāk, ne minūti vēlāk. Ja Tu to izdarīsi, tad… jā, nu ko tad lai es Tev dodu? Nu, tad es Tev kalpošu! Pamodos no tā, ka kāds mani purināja. Atvēru acis, taču līdzās neviena nebija. Tomēr mani turpināja purināt kādas neredzamas rokas. Aukstiem sviedriem klāts, paskatījos pulkstenī - bija tieši četri. (piemērs ņemts no http://www.laikmetazimes.lv/2008/08/21/dieva-avarijas-brigade )
Šajā piemērā cilvēks interpretēja šos notikumus kristīgā atslēgā, pieņemot ka tas bija kristiešu Dievs, kas ar viņu komunicēja. Es domāju gan, ka citā kultūrā audzis cilvēks varētu pieņemt arī, ka ar viņu komunicē Allahs, nelabie gari, domājoša gāze no Plutona vai jebkas cits. Lai nu kā, šīs epifānijas rezultātā cilvēks kļuva ticīgs, nožēloja izdarītos noziegumus un laikam ir kļuvis labāks.
|
Sniegpulkstenītes balss |
# Iesūtīts: 2010.03.22 09:26:20
incognito Lai gan ne tik dramatiskus, bet visādā ziņā ļoti nepārprotamas atbildes no Dieva zinu tiešām daudzas. piiich Tepat forumā agrākas diskusijās vari pameklēt, ja interesē. |
Jošs Mulders |
# Iesūtīts: 2010.03.22 09:30:42
Arī kristieši var padalīties ar komentāriem- kam būtu jānotiek, lai pārliecināts skeptiķis pievērstos ticībai?
Nav taadas sudraba lodes
Ticiiba ir Dieva Daavana, to nevar nedz iemaaciit, nedz iepoteet, nedz ieaudzinaat... Tieshi shis peedeejais - ieaudzinaashana - rada lielas probleemas, ja cilveeks tic tikai taapeec, ka mamma un teetis ticeeja, tad agri vai veelu vinjam pienaak ticiibas kriize un vinjsh var atrkist, pietam pamatiigi... jo ticeeja nevis savas paarlieciibas deelj, bet citu paarlieciiabs deelj!
Bet pati ticiiba ir briinums... taa meedz atnaakt visnegaidiitaakajos briizhos, situaacijaas un cilveekiem! |
piiich |
# Iesūtīts: 2010.03.22 09:56:37
Jošs Mulders Tieshi shis peedeejais - ieaudzinaashana - rada lielas probleemas
piekrītu. ja kaut kas tiek uzspiests, tad cilvēkā rodas dabiska pretreakcija. tāpēc ir jāļauj bērnam izaugt, un tad pašam pieņemt lēmumu- ticēt Dievam, Allāham, Budam vai nevienam no šiem.
no otras puses- Mulder, tu pats atzīsti, ka uzspiešana rada problēmas, bet maza bērna kristīšanu tu atbalsti. vai tad bērnam kāds pajautāja- grib viņš to vai nē? viņam nav izvēles |
Ingars |
# Iesūtīts: 2010.03.22 09:58:50
piiich
Nu tikpat labi mēs arī varam uzskatīt par uzspiešanu, kad aizliedzam bērniem darīt pašu veselībai kaitīgas lietas |
piiich |
# Iesūtīts: 2010.03.22 10:02:19
Ingars
jā jā- jau zinu šos tekstus un nevajag atkārtoties... |
Ingars |
# Iesūtīts: 2010.03.22 10:05:27
piiich
Nu tad nevajag, jo tu taču skaidri zini, ka no kristieša viedokļa vienmēr būs šitādi teksti |
piiich |
# Iesūtīts: 2010.03.22 10:08:34
Ingars
lai nenovirzītos no tēmas- kāds ir tavs viedoklis, kam būtu jānotiek, lai pārliecināts skeptiķis pievērstos kristietībai? es gan vairāk gribu dzirdēt ārējos apstākļus (Dieva brīnumi, kas pārliecina utt), nevis iekšējos. |
Ingars |
# Iesūtīts: 2010.03.22 10:13:04
piiich
Pirmkārt, neviens nevar pats sākt ticēt - ticību cilvēkā rada Svētais Gars. Otrkārt - ārēji apstākļi, kā zīmes un brīnumi bija israēlam, tomēr viņi atļāvās izrādīt neuzticību Dievam vēlāk, farizeji un romieši redzēja gan Jēzus, gan apustuļu brīnumus, tomēr bija tādi, kas to redzot vienalga neticēja
Kas no tā izriet? Vai ar ārēji redzamu brīnumu vien pietiek? Nē, problēma ir cilvēkā iekšā. Protams, katram cilvēkam ir savādāka pieeja, tāpēc vienam brīnums palīdz, citam nepalīdz, vienam pietiek ar sludināšanu, citam vajag iziet cauri ciešanām. Katram tas veids, kā noticēt ir pilnīgi atšķirīgs un individuāls |
piiich |
# Iesūtīts: 2010.03.22 10:16:22
Ingars neviens nevar pats sākt ticēt - ticību cilvēkā rada Svētais Gars
tādā gadījumā rodas jautājums- kurā brīdī Svētais Gars cilvēkā rada ticību? piedzimstot? kristībās? cits variants? |
EzītisMiglā |
# Iesūtīts: 2010.03.22 10:19:03
Gnidrologs Es runāju par iemesliem kāpēc kāds pievēršas kristietībai. Tas kā likums notiek krīzes situācijās. ... un otrādi. Gadaš, ka cilvēks atsakās no ticības Dievam, nonākot krīzes situācijā. Vispār, nebūtu jābrīnās, ka cilvēks pieņem ticību pārsvarā krīzes situācijā. Vai tad nav tā, ka jebkuras nopietnas izmaiņas cilvēka uzskatos notiek tieši krīzes situācijās? Vai nu asa, negaidīta izmaiņa, vai arī kaut kas pa pilienam uzkrājas. Lai notiktu izmaiņas, pirmais, kas nepieciešams, ir neapmierinātība ar esošo situāciju. |
Ingars |
# Iesūtīts: 2010.03.22 10:20:25
piiich
tādā gadījumā rodas jautājums- kurā brīdī Svētais Gars cilvēkā rada ticību? piedzimstot? kristībās? cits variants?
To brīdi neviens nevar pateikt |
piiich |
# Iesūtīts: 2010.03.22 10:23:16
Ingars
tātad Svētajam Garam (vai Dievam, vai Jēzum) tā ir random izvēle? Vai arī viņš zin īsto brīdi? vai Bībelē ir apstiprinājums tavam apgalvojumam par to, ka ticību rada Svētais Gars? |
:: Pievienot komentāru
|