Žurnālā "Rīgas Laiks" (2009.g. sept.) publicēts Kaspara Vanaga raksts "Ar mākslu iebarotie", kur autors izsaka varbūtību, ka vai klusā daba, kas kā žanrs dzimusi un augusi flāmu un nēderlandiešu mākslinieku darbnīcās 16./17.gs., zināmā mērā nav veidojusies kā slēpnis, kur sakrālajai glezniecībai patverties no svētbilžu grautiņiem. Rieksta čaumala kalpo kā alegorija koka krustam, pusizlobīts valrieksts- Kristus, maize un siļķe- kā gavēņa laika atturība, omārs- augšāmcelšanās. Rembranta vērša kautķermenis kā līdzība ar krustā sišanu. Autors gan atzīst, ka skatīt reliģiskās paralēles ik aizkostā gaļas pīrāgā būtu pārcenšanās, jo kā saka Freids reizēm cigārs ir tikai cigārs.