vilks 
|
Iesūtīts:
2009.08.26 23:20:12
Tēma tiem, kam ir pieredze ar brīvprātīgo kalpošanu draudzē vai citur.
Vai jums ir gadījies, ka darāt brīvprātīgi kaut ko, kam varbūt neesat ideāli piemēroti, bet neviena kvalificētāka nav? Un ka darbs brīžiem šķiet gluži ok un brīžiem ir tā, ka nevar labi tikt ar to galā?
Kā jums šķiet - vai šādas situācijas liecina, ka būtu jāmeklē cita kalpošana, kas ir piemērotāka un prasa mazāk vai arī vajag vienkārši turpināt un cerēt, ka spēks atgriezīsies?
Papildjautājums mācītājiem - vai jūs pamanāt, ka kādam no draudzes brīvprātīgajiem darbiniekiem ir grūti ko darīt un ja jā, ko jūs tādās situācijās darāt? Ko vajadzētu darīt?
Mani gan interesētu ne tikai teorija, kuru var daudz kur smuki izlasīt, bet drīzāk draudzes prakse. |
|
Pāvils  |
# Iesūtīts: 2009.08.30 01:05:25
vilks
Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi. Var būt šā un var būt tā. Galvenais, nepazaudēt ticību un cerību uz Viņa žēlastību un kalpot Viņam ar prieku. |
Aivars  |
# Iesūtīts: 2009.08.30 13:04:36
Reiz kāds prātīgs cilvēks ir teicis, ka nevajag aizmirst, ka Kristus asinis lijušas ne tikai par tiem, kurus tu aprūpē, bet arī par Tevi pašu. Tu pats neesi Dievam mazāk dārgs un svarīgs par citiem. Tā ir īstenība, ko reizēm sirsnīgi kristieši mēdz aizmirst. Pat baušļi māca vismaz reizi nedēļā iztaisīt pārtraukumu pasaules lāpīšanas pūliņos, un vienkārši baudīt un saņemt, ko Dievs dara un dod.
Pilnīgi piekrītu, ka draudzes kalpošana lielā mērā ir savstarpējas saskarsmes ne pliku aktivitāšu gaismā jāuzlūko. Izravētas puķudobes ir forši, un nomizoti kartupeļu zupas virtuvei ir lieliski. Bet arī nekristietis var puķes ravēt un kartupeļus mizot. Dievs Betlēmes ganos redzēja ko vairāk nekā tikai ganus, kam jāpilda savs gana pienākums. Un tie dullie arī atļāvās gana pienākumus pakārtot ietusēšanai ar Pestītāju. |
armilo  |
# Iesūtīts: 2009.08.31 00:22:30
Aivars, paldies. Tas bija prātīgi teikts! |
Mārtiņš  |
# Labojis Mārtiņš: 2009.08.31 11:05:26
vilks
Faktiski man reizēm šķiet, ka Dievs mums ir devis draudzes darbu, (..), bet gan - lai mēs iemācītos rūpēties cits par citu, tieši tie, kuri kalpo. Lai viņi sadraudzētos un iemīlētu cits citu.
Un pārējie rezultāti savu vērtību iegūst no tā,cik labi izdevies pirmais.
Pareizi tu saki. Neaizmirsīsim arī, ka ne jau mūsu roku darba Dievam vajaga.
Tas pirmais (sadraudzība) ir stūrakmens, uz kura ēku būvēt (šajā gad. - sasniegt praktiskos rezultātus). Kā mācītājs teica, šī kristīgā sadraudzība no apustuļu laikiem līdz šodienai ir veids kā redzēt Dievu.
Bet varbūt tā ir ķecerīga doma...es nezinu.
Mums daudzas patiesi kristīgas domas nereti liekas ķecerīgas, jo ir tik ļoti atšķirīgas no grēcīgā cilvēka pasaulīgā funktiera. Mēs mēģinām krist arvienu jaunā bauslībā, kuru vienpusēji cenšamies uzspiest i sev, i Dievam.
|
Raimonds  |
# Labojis Raimonds: 2009.08.31 14:50:01
vilks
Tevis sacītajam piekrītu. Lai gan ik palaikam, tieši vai netieši, jūs nīkuļi... tas izlien laukā. Paskatoties apkārt ir pietiekami daudz nelaimīgu stāstu. Kā Tu sacīji, starp diakoniem, bet arī starp draudžu priekšniekiem, evaņģēlistiem un arī nabaga mācītājiem. Tie dabū pa pilnu programmu ! Labi ir kamēr labi, kamēr viss notiek un tiek kalpošanas darbi darīti, bet ja cilvēks nolūzt ... kaut vai neiztur emocionālo spriedzi un atbildību... pats vainīgs?! Varbūt, ka par daudz ir ņemts, varbūt, ka par maz ir ļauts! Kā tur Liepiņš dziedāja. Varbūt tas ir pateikts ar citiem vārdiem, bet doma kaut kur tā pati. Kā Tu domā - tā vietā varbūt vajag vairāk domāt par sevi un neņemt tik daudz pie sirds? |
Raimonds |
# Iesūtīts: 2009.08.31 16:38:18
vilks
Protams, ka ar smaidiņu!  |
Malvīne Hilda ;)  |
# Iesūtīts: 2009.08.31 17:23:18
Viena laba meitene šādā pārslodzes brīdī teica, ka viņa mācoties svēto vienaldzību ...  |
nekogudrunepateikšu  |
# Iesūtīts: 2009.09.03 16:54:43
Maikla Velsa grāmata "Mans nepēks Viņa spēks" var stiprināt |
vilks |
# Iesūtīts: 2009.09.03 16:57:40
nekogudrunepateikšu
šķiet, viņam ir arī grāmata `Nomaldījušies tuksnesī`. Man tā savulaik palīdzēja saprast kādas lietas par savu dzīvi. |
:: Pievienot komentāru
|
