lācītis 
|
Iesūtīts:
2009.08.09 18:34:18
Ja cilvēks audzis ticīgā ģimenē, rakstura īpašībās ietilps apzinīgusm, cenšanās klausīt autiritātei- vecākiem, vai nevar veidoties ticība, kas atgādina ko līdzīgu "es zinu, ka 2x2=4" un tādā pat veidā sacīt "es ticu" ?
Un ja šo "es ticu" saka jau 30 gadus. Vai tad tā jopojām var būt "iemācīta ticība"? |
|
lācītis |
# Iesūtīts: 2009.08.09 18:36:19
Lūgšanas tiek lūgtas gandrīz katru dienu. Bet vai arī tās nevar būt aiz apzinīguma? |
Papucs  |
# Iesūtīts: 2009.08.09 18:40:30
lācītis
vai arī tās nevar būt aiz apzinīguma
Protams, var, un man šķiet, ļoti bieži tā arī ir. Tikai Dievs mīl un rūpējas arī par šādu cilvēku, un kaut kādā brīdī tam apzinīgumam ir jābeidzas. |
Aivars  |
# Iesūtīts: 2009.08.09 18:42:57
So what? Kā teicis sakarīgs vīrs vārdā Ravi Zacharias, ar ko gan "mantotās šaubas, jeb neticība` ir `krutāka` par `pārmantoto ticību"? |
lācītis |
# Iesūtīts: 2009.08.09 19:01:05
Papucs
Jā, protams, jābeidzas. Jālūdz, lai tas apzinīgums nomaina īstu un patiesu ticību un lūgšanu dzīvi. Bet ja liekas, ka pat šī lūgšana ir tikai aiz apzinīguma?  Vai tādā gadījumā tas saucas "uzbrukušas šaubas?"
|
Papucs |
# Labojis Papucs: 2009.08.09 19:06:35
lācītis
Apzinīgums var beigties arī ar neticību, bet pat tas ir labāk nekā ticība aiz pienākuma.
P.S.
"uzbrukušas šaubas?"
Šaubas jau nevar uzbrukt tur, kur ticības nekad nav bijis, ja pareizi saprotu jautājumu. Un vēlēšanos pārtraukt sekot svešiem stereotipiem jau par šaubām nevar nosaukt.
P.P.S. Vai 2x2=4, var diezgan droši un stabili pārbaudīt. To, kam kāds tic, arī var pārbaudīt, gan varbūt ne gluži tik vienkārši, bet var. Liela daļa, iespējams, neuzdrošinās to pārbaudīt tāpēc vien, ka baidās kļūdīties (precīzāk - atrast tikai tukšumu).
Labs iedrošinājums pārbaudīt varētu būt filma Fanātiķis . |
lācītis |
# Iesūtīts: 2009.08.09 19:34:11
Papucs
Es GRIBU TICĒT! ĪSTI, DZĪVI! Cik atceros sākumā ticība bija savādāka, tāda kā "pirmā mīlestība". Bet tagad tas pārvērties par "2x2=4". Un vēl kas, lūgšanās esmu palikusi izklaidiga.
P.S. Iespejams esmu sākuma jautājumu noformulejusi pārāk neskaidru... |
lācītis |
# Labojis lācītis: 2009.08.09 19:36:02
Un no visa ši man radās doma, ka "pārtieku" no iemācītas ticības. |
Papucs |
# Iesūtīts: 2009.08.09 19:42:44
lācītis
Es GRIBU TICĒT! ĪSTI, DZĪVI!
Ā, nu tad jau viss kārtībā - kurš ticīgais gan to negrib?
Tad nav nekādu problēmu, saki Dievam droši visu, ko Tu par Viņu domā! Tā personiski tieši sejā. Kā sieva, kurai vīrs pievērš pārāk maz uzmanības. Ja būsi pietiekoši godīga, kaut kam vajadzētu izkustēties no vietas. |
lācītis |
# Iesūtīts: 2009.08.09 19:44:39
Papucs
Paldies! |
incognito  |
# Labojis incognito: 2009.08.09 19:57:49
Mans pieticīgais viedoklis par šo visai sarežģīto jautājumu ir, ka garīgā ceļa sākumā ticīgais piedzīvo sava veida medusmēnesi. Ticība ir jauna, patiesa un sajūsminoša. Visas problēmas liekas atrisinātas.
Šādā stāvoklī cilvēki bieži ir gatavi sludināt citiem par savu brīnišķīgo pieredzi.
Bet iet laiks un pirmā sajūsma noplok. Sajūtas vairs nav tik neparastas un iedvesmojošas, problēmas nekur nav pazudušas un cilvēks var sākt domāt, kas tur par vainu. Var nospriest, ka vaina ir ticībā un pāriet uz citu reliģiju vai konfesiju.
Var nospriest, ka vaina ir sevī un vispār atmest ar roku garīgajai dzīvei.
Bet man liekas, ka īsti nekādas vainas nav; vienkārši garīgais ceļš ne vienmēr ved tikai kalnā. Paliekot ticībā, cilvēks pēc kāda laika atklās, ka tā nekur nav pazudusi, vienīgi mainījusies, palikusi klusāka, rāmāka un gaišāka, vairāk iekšēja, ne ārēja. |
Papucs |
# Iesūtīts: 2009.08.09 20:08:27
incognito
Jā.
lācītis
Vispār ir vēl viena nianse no manas pieredzes.
Dievs vēlas, lai mēs Viņam piedodam to, kā Viņš pret mums mūsuprāt izturas. Nepaturot aizvainojumu un pārāk necerot uz kaut kādiem paskaidrojumiem no Viņa puses. |
armilo  |
# Iesūtīts: 2009.08.09 20:15:12
lācīte, ortodoksie tēvi šādos gadījumos iesaka pieminēt savus grēkus, nāvi un pēdējo tiesu. Nevar būt īstas ticības, ja nav patiesa grēkatziņa. Ja problēmas sagādā jautajums, ka "neko lielu jau neesi sagrēkojusi", tad vajadzētu iepazīties ar biktsspoguli. Ja nezini, kas tas ir, un kur to var dabūt, tad pajautā savas draudzes mācītājam. Privātā grēksūdze atsvaidzinās Tavu ticību, un piešķirs tai patiesumu un dzīvīgumu. Tāds ir mans vērojums no Tavām atbildēm. |
Papucs |
# Iesūtīts: 2009.08.09 20:18:20
armilo
Vot, tieši uz šito es pats smagi iekritu, jo izrādījās, ka manā gadījumā tā nav taisnība, bet, protams, katrs gadījums jāizvērtē individuāli, varbūt jautātājai Tavs ieteikums būs noderīgs, ja vien viņa to jau nav izmēģinājusi. |
armilo |
# Iesūtīts: 2009.08.09 20:23:02
Papuci, vai Tu iekriti uz to, ka izrādījās, ka esi bez grēka? |
Papucs |
# Iesūtīts: 2009.08.09 20:31:29
armilo
Tu zini, tieši tajā konkrētajā situācijā - jā!
Nu, ne jau bez grēka, bet vispār bija ļoti interesanti, ja tā var teikt par divu gadu mocībām. Katrā ziņā izrādījās, ka ne jau mans grēks ir tā problēmu atslēga. |
Доначка  |
# Iesūtīts: 2009.08.09 21:00:17
incognito
Taa ir patieshama patiesiibaa!!!! |
janis |
# Iesūtīts: 2009.08.09 22:21:19
incognito
Mnja. Patreiz kāpju lejā no kalna... |
Ingars  |
# Iesūtīts: 2009.08.10 08:23:59
lācītis
Kā reiz - ja tevi tas uztrauc, tieši tā ir viena no pazīmēm, ka tava ticība ir īsta un patiesa. Vaina nav apzinīgumā, patiesībā tieši otrādi, tieši ikdienas rutīna dod lielāko spēku ticībai. Es te nerunāju par kaut kādu automātisku pieradumu, bet par ikdienas attiecībām ar Jēzu Kristu. Ir liela svētība uzaugt patiesi kristīgā ģimenē, kur tiek kultivēta patiesa biblsika mācība, nevis skaldīta bauslība atrauta no konteksta. Tieši stāv rakstīts - ticība nāk no sludināšanas. Un Dievs šo ticību turpina uzturēt caur tavām attiecībām ar Viņu, caur lūgšanām, Vārda uzņemšanu, sakramentiem - tie ir Paša Dieva iedibināti veidi, kā Viņš darbojas tevī, kā Viņš tevī uztur ĪSTU UN PATIESU TICĪBU
Un galvenais paturi prātā to, ka Jēzus atdeva Savu dārgo dzīvību arī par vissliktākajiem cilvēkiem pasaulē, jo lielāks grēcinieks, jo lielāka rūpe Jēzum sirdī par tādu. Ja esi kļuvusi remdena - iekarsies un atgriezies, bet zini, ka ne tu, bet Dievs Svētais Gars to dara tevī caur Vārdu, caur sakramentiem, caur lūgšanām un sarunām ar Viņu.
Vēl gribu tev patiekt, ka tas par to iemācīto ticību ir pilnīgas muļķības - ja tev būtu iemācīta ticība, tad tev būtu dziļi pie kājas tas viss, ko te raksti. Ja tev būtu iemācīta ticība, tad tu jau sen nelūgtu vairs. Tev nav par to galva jālauza, bet vienkārši jātic un jāļauj sevi vadīt tai ticībai. Ja tev šķiet, ka tad, ja lūgšana ir piespiedu kārtā pienākuma pēc, tad tieši zini, ka tagad tu esi vispatiesākā, emocijas ir laba lieta, bet tās mēs mēdzam sajaukt ar pašu ticību, ticība ir kas vairāk par emocijām - tas ir raugs, tas ir dzinējspēks, kas darbojas NEATKARĪGI NO TEVIS, to darbina DIevs Pats. Bet tieši patiesa lūgšana ir cīņa, disciplīna katru dienu. Nu nebūs vienmēr tas pacēlums, nebūs vienmēr tas dedzīgums, bet īsta brieduma pazīme ir tā, ka šādā stāvoklī tu turpini ticēt - lūk arī parādās īstā un patiesā ticība. Ir viegli ticēt emocionālā pacēlumā, bet kad pārņem iekšējā trulība un tukšums, tad parādās vai tu turpini ticēt vai pārstāj. Ja tava ticība būtu iemācīta, tad tu tagad neticētu
Došu tev padomu, kā tev lūgt Dievu
Es GRIBU TICĒT! ĪSTI, DZĪVI! Cik atceros sākumā ticība bija savādāka, tāda kā "pirmā mīlestība". Bet tagad tas pārvērties par "2x2=4". Un vēl kas, lūgšanās esmu palikusi izklaidiga.
Jā, protams, jābeidzas. Jālūdz, lai tas apzinīgums nomaina īstu un patiesu ticību un lūgšanu dzīvi. Bet ja liekas, ka pat šī lūgšana ir tikai aiz apzinīguma? Vai tādā gadījumā tas saucas "uzbrukušas šaubas?"
Lūdz par to, kas tevi uztrauc, RUNĀ AR VIŅU. Netērē laiku, lai to rakstītu šajā forumā - saki to visu Dievam, jo mēs te neko tev nevaram palīdzēt, tikai Jēzus. |
lācītis |
# Labojis lācītis: 2009.08.10 14:57:06
Ingars
Netērē laiku, lai to rakstītu šajā forumā - saki to visu Dievam, jo mēs te neko tev nevaram palīdzēt, tikai Jēzus.
Reizēm jau tā ir, ka pats galvenais kaut kur "aizslīd".... Un tad ir labi, ka kāds no malas to atgādina!
Paldies! |
Raimonds  |
# Labojis Raimonds: 2009.08.12 22:20:19
lācītis
Ja Lācītis ir izaudzis kristīgā ģimenē, vai ar to Tu domāji "iemācīta ticība"? Tā šajos laikos ir liela svētība, ja vecāki ir ticīgi cilvēki, vai, ja ticēts kopš bērnības. Bērnībā izaug ticības dziļums un rāmums. Katram vecumam ir savi pārbaudījumi un pārdzīvojumi. Iespējams, ka ir sajūta, ka ar gadiem pazūd dzirkstelīte, bet ļoti daudz laba ir mūsu pašu rokās. Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebr.11:1) Iespējams, tuvojas laiks kādām pārmaiņām. Mācībās, darbā utt. |
:: Pievienot komentāru
|
