Jānis Kalniņš 
|
Iesūtīts:
2009.06.04 21:47:03
Kristīgās mākslas kritēriji, kas drīkst un kas nav pieņemams atrasties baznīcā. |
|
Aivars  |
# Iesūtīts: 2009.06.05 15:38:58
Ctulhu
Tad kad slieksnis ir pārāk augsts, lai cilvēks pār to pārkāptu, vai stendere par zemu, tad tas lāga dvēselei ir par piedauzību..  Un tā tālāk. |
Aivars |
# Iesūtīts: 2009.06.05 15:40:14
Mulders
Nu re, bet ir daži, kas šito intervālu sadzirdot rokmūzikā joprojām krustus met. |
Mulders  |
# Iesūtīts: 2009.06.05 15:41:01
Ctulhu, imo ideju saprati kas ar to domāts... Cik esmu sapratis, tad alkahols tevī neizraisa pozitīvisma lēkmes un garastāvokli nepavisam neuzlabo... ehh varētu bi es no tevis iemācīties šādu attiexmi pret konjaciņiem... un alu... bet nē... vājš esmu! |
Mulders |
# Labojis Mulders: 2009.06.05 15:41:53
Aivars, nabadziņi... kur tad tai nabaga skaņai likties? Matemātika tāda un fizika... Man labi man uz ausīm visādi zvēri uzkāpuši, es tās notis neatšķiru! |
EzītisMiglā  |
# Iesūtīts: 2009.06.05 15:46:56
Ctulhu
Incanti, cik KHz ir taa vella nots?
Par Hz un to iedarbību uz cilvēku ir taisnība. Arī par ritmiem, kas ir visādu to Hz kombinācijas. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2009.06.05 16:01:14
Ctulhu, nā... tā ir uz katru oktāvu kaut kā tur... Nu tur, katra nots no iepriekšājās atsķiras par konkrētu koeficientu... un uz dzirdi sanāk kaut kādas afigenna patīkamas dzirdei notis un sanāk kādas kas ir visai nepatīkamas... tāpēc tās sauc par eņģeliskajām un dēmoniskajām notīm... A apakšā ir parastākā fizika matene!
http://en.wikipedia.org/wiki/Music_notes
Tur tas viss ir uzseedinaats uz standarta nots 440hz, un no taas izreekjina visas paareejaas notis... |
Aivars |
# Iesūtīts: 2009.06.05 16:42:54
Ctulhu
Jebkuri herci. Tas ir intervāls, starp divām notīm. Un arī tie 440 Hz A nav universālais Lā, bet gan populārākais šobrīd mūsu platuma grādos. Arī te tie herci ir variējuši.
Bet tā runa ir drusku par ko citu - izteiksmes līdzekļu apguvi un pārvaldīšanu.
Par ritmiem runājot - arī tie tajos pašos Lutera korāļos bija roķīgāki, nekā dažs domā. Izlīdzinošās 4/4 nāca vēlāk. Brasbands kopā ar ērģelēm arī ir sena tradīcija. Bet te Jānis Kalniņš visu daudz izsmeļošāk var izstāstīt. |
EzītisMiglā |
# Iesūtīts: 2009.06.05 16:49:41
Ir vēl arī skaņas, ko tikai ar austiņām var dzirdēt, vai, pareizāk, dzirdēt ne vienmēr var, bet tās iedarbojas. Tur darbojas frekvenču starpība vienā un otrā ausī. |
Jānis Kalniņš |
# Labojis Jānis Kalniņš: 2009.06.05 19:02:12
Cienījamie diskutētāji, te izklāstīt temperācijas teoriju ir pārāk ilgi, varbūt kādreiz savā mājas lapā kaut ko tādu ielikšu. Tikai dažas kļūdas novērsīšu. Tā "velna kvarta" ir nevis palielināta kvarta (tritons - intervāls ar tieši trīs toņu intervālum kurš ir disonējošs, jo ir ļoti augsta harmonika, tomēr mūzikā bieži pielietots), bet gan kvarta gs-cs (ja patīk kvinta cs-gs), saukta "vilka kvarta" (kvinta), kura pie starptoņu (meantone) skaņojuma ir nežēlīgi platāka - gandrīz par 1/4 no toņa, tātad mūzikā gliži vienkārši neizmantojama. Toties citi intervāli uz tā rēķina ir stipri tīri, bet nav lietojamas visas 12 tonalitātes, tikai kādas 6 - 7.
Par Muldera izteikto piezīmi - nav tā, ka tikai 17. gadsimtā iemācījās tikt galā ar šo problēmu! Venmērīgā temperācija bija pazīstama jau senajā Grieķijā un visi stīgu instrumenti kā lautas, vēlāk arī violas, kurām grifs bija iedalīts līdzīgi kā ģitārai, ir vienmērīgi temperēti instrumenti. Viduslaikos un renesansē, kad instrumentālā mūzika pamazām nostājās līdzās gregoriāniskajam korālim, parādījās daudzbalsība, tad sākās arī problēmas ar muzikālo intonāciju. Kamēr melodija ir vienbalsīga, tā nav nekāda problēma, bet ar daudzbalsību ir. Tā laika mūzikai, kura sekoja stingriem likumiem, nebija nepieciešamība lietot visas 12 skaņkārtas, tālab tika uzskatīts, ka jāskaņo ar pēc iespējas daudziem tīriem intervāliem. 18. gadsimtā, mūzikai attīstoties, tika izmantotas aizvien brīvākas modulācijas, mūzika atraisījās no stingrajiem kanoniem un mūziķi gribēja lietot visas skaņkārtas. Tad arī ieviesa tādus skaņojumus, kur tas bija iespējams, līdz 19. gadsimta otrajā pusē ieviesās tā vienmērīgā temperācija, kurā tiek skaņotas visas modernās klavieres un uz kurām var bez jebkādiem ierobežojumiem lietot visas tonalitātes, tikai ar vienu piebildi - visi intervāli, izņemot oktāvas, ir netīri; bet tā netīrība ir pietiekoši minimāla, lai cilvēka auss to panestu. Joks ir tāds, ka pūtēji un stīgu instrumenti joprojām intonē tīros intervālos, tālab dažreiz, spēlējot ar klavierēm, liekas, ka kaut kas ir netīrs. Es savam tēvam vijolniekam nekad klavieres pa prātam nevarēju uzskaņot. Viņš par to vienmēr smējās, ka mēs jau to neprotam, labi zinot problēmas būtību. Par to ir sarakstīti veseli kalni ar teorētiskiem sacerējumiem.
Šo attīstības procesu es salīdzinu ar kanonisko ikonu glezniecību un brīvā manierē gleznotās gleznas. Un te nu ir tas lielais izaicinājums - tas ir labi vai slikti? Tas ir dievišķi vai pasaulīgi? Redz, līdz ar atteikšanos no kanoniem mūzikā, ieviešot vienmērīgo temperāciju, mūziķi ieguva itkā pilnīgu izteikšanās brīvību, bet tā fiška ir tāda, ka visas tonalitātes skan pilnīgi vienādi, jo visi intervāli ir vienādi netīri. Baznīcas mākslā, atsakoties no striktajiem kanoniem, mākslinieki daudz brīvāk varēja paust savu personisko ticības uztveri un pārdzīvojumu, un atkal varam jautāt: tas ir derīgi, vai nederīgi?
Vēl tikai piebildīšu, ka viens no pazīstamākajiem aizstāvjiem visu 12, respektīvi 24 tonalitāšu lietojumam bija J.S.Bahs - dižākais komponists garīgajā mūzikā, kāds jebkad pasaulē dzīvojis. Ikviens daudzmaz mūzikā zinošs cilvēks ir dzirdējis par viņa ciklu "Labi temperētais klavesīns".
Un vēl, domājot par to pašu Kolkas altārgleznu, nāk prātā Olivjē Mesiāns - par visgarīgāko komponistu uzskatītais skaņradis 20. gadsimtā. Viņa izteiksmes līdzekļus es salīdzinātu ar Heinriksones kundzes izteikšanos glezniecībā. |
Memekija  |
# Iesūtīts: 2009.06.05 20:53:20
Jāni Kalniņ!
Lautas u.c. nav vienmērīgi temperēti instrumenti. Tā kā freti lautām nav vis iestrādāti grifā, bet gan uzsieti no stīgām, tad atkarībā no temperācijas tos var pārbīdīt. ( piemēram valottī temperācijā fretus sabīda platāk- šaurāk- platāk- šaurāk.)Dažreiz pa vidu pat ieliek papildus mazus fretiņus, lai varētu spēlēt vairākās tonalitātēs. |
Jānis Kalniņš |
# Iesūtīts: 2009.06.05 21:39:53
Memekija
Var jau būt, piedod, ka kļūdījos. Tomēr tas nav tik vienkāršī, kā izklausās, jo tu jau to fretu bīdi vienādi visām stīgām. Tātad katrai stīgai atsevišķi būs tie tīrie akordi, bet kā visām kopā? Es tiešām tajās lietās tik labi neorientējos, šī informācija par lautām man ir no viena mūzikas instrumentu muzeja direktora.
Bet tas tā. Lietas būtību uz diskutējamo tēmu tas nemaina. Un vienm,ērīgo temperāciju jau matemātiski aprakstīja Pitagors, cik zinu. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2009.06.05 21:46:34
Jānis Kalniņš, paldies par labu textu Vo ko nozīmē, kad experti runā! |
Memekija |
# Iesūtīts: 2009.06.05 22:04:45
Jānis Kalniņš
tāpēc jau arī nav tik vienkārši to lautu spēlēt, paņem akordu vienā veidā- skan tīri nekas, paņem citādāk- skan galīgi garām. Varbūt , ka tāpēc lautām lietoja tabulatūras, tad, kad jau notis bija izgudrotas? (to es tikko izsmadzeņoju) bet , vispār, sorry, ka ne pa tēmu |
Aivars |
# Iesūtīts: 2009.06.05 22:27:25
Domāju, ka jautājums ir par temperācijas izpratni, proti, ir dažādi iemesli kādēļ notis tiek nobīdītas - vai, lai iegūtu Baha harmoniju, vai Štokhauzena avangardu. Sītarām jau arī ir pārbīdāmi ladi, bet tur nav tieksme pēc klasiskās toņkārtas. (Arī ģitārām visādas viltības tiiek taisītas, gan lai papildinātu grifu ar ceturtdaļtoņiem, gan arī ladas tiek liktas šķībi, un pat dalītas atsevišķām stīgām (nerunājot par tiltiņa piedzīšanu atbilstoši stīgu kalibram), lai iegūtu tīrākus toņus)
Bet būtībā jau runa nav tik daudz par temperāciju kā tādu, cik par jauniem izteiksmes līdzekļiem un to pielietošanu. Tīri subjektīvu viedokli pārstāvot, varu teikt, ka nenožēloju, ka dažas lietas ir mainījušās un atšķirībā no tā paša Hendeļa laikiem, kas arī ir radījis kristīgās mūzikas šedevrus, šodien augstās mākslas vārdā neviens par kastrātu tīšuprāt netop pataisīts. Bet tolaik tā bija arī `kristīgās mūzikas` prakse.
Tīšuprāt izvēlējos arī to mūzikas tēmu iesaistīt diskusijā, jo ikonu sargi Austrumu baznīcā arī ir nereti par herēzēm uzskatījuši Rietumu Kristietības daudzbalsību.
Ir skaidrs, ka vienmēr būs zināma spriedze starp tradicionālistiem un novatoriem, vai improvizētājiem, bet, iespējams, ķēniņa Dāvida šeikošana vienās apenēs Derības Šķirsta priekšā var ļaut nojaust Dieva paša attieksmi pret `kristīgiem kanoniem` pielūgsmē. |
Aivars |
# Iesūtīts: 2009.06.05 22:43:36
Jānis Kalniņš
Bet intereses pēc, vai Tu nevarētu precizēt, vai ir runa par diēziem vai bemoliem. |
Jānis Kalniņš |
# Iesūtīts: 2009.06.06 19:30:36
Aivars
Bet intereses pēc, vai Tu nevarētu precizēt, vai ir runa par diēziem vai bemoliem.
Nesaprast jautājumu.
Bet ar to austrumu baznīcu tu laikam gribēji teikt, ka tā neatzīst instrumentālo mūziku, ko piekopj Rietumu baznīca. |
Aivars |
# Labojis Aivars: 2009.06.06 20:31:01
Jānis Kalniņš
cs-gs - Man kaut kā grūti šitajā vācu sistēmā iebraukt, kas tur bija cis, kas cus. Vai tas nozīmē Cb- Gb, vai C# - G#, un vai tas attiecas tikai uz šīm divām konkrētajām notīm?
Pa to pareizticīgo tradīciju atceros, ka esmu lasījis saistībā ar Nikona reformām kaislības par `trojeglasije` mūzikā kā `laķinstvas` puvuma pazīmi. Bet instrumentālā mūzika - tas jau atsevišķs stāsts, lai gan zvanus gan, re, austrumniekiem patīk spēlēt. |
rainars  |
# Iesūtīts: 2009.06.06 21:58:10
Vai tais tradcijās neizpaliek Jēzus Krista nozīmes vēsts ? |
Jānis Kalniņš |
# Iesūtīts: 2009.06.07 22:57:31
Aivars
skaidrs. Vienmēr ir diezs. Cs - do diezs un tā tālāk. |
Jānis Kalniņš |
# Iesūtīts: 2009.06.07 22:58:23
rainars
Mēs te par kristīgo mākslu un mūzikas izteiksmes līdzekļu maiņa kā paralēle vizuālās mākslas izteiksmes līdzekļu maiņai. |
:: Pievienot komentāru
|
