Mātes Terēzes istabā pie sienas esot bijušas šādas rindas:
Cilvēki itin bieži ir nesaprātīgi,neloģiski un patmīlīgi.Piedod viņiem,tik un tā piedod.
Ja būsi laipns,cilvēki teiks tevi slēptu un savtīgu nodomu vadītu.Esi laipns tik un tā.
Ja gūsi panākumus,iemantosi dažus nepatiesus draugus un dažus patiesus ienaidniekus.Gūsti panākumus tik un tā.
Ja būsi godīgs un atklāts cilvēks,tevi pievils un krāps.Esi godīgs tik un tā.
Ko būsi cēlis gadiem ilgi,kāds var nopostīt vienā mirklī.Cel tik un tā.
Ja radīsi mieru un laimi,viņi apskaudīs tevi.Esi laimīgs tik un tā.
Dod pasaulei labāko,kas tev ir.Un zini-tai nekad nebūs gana.Tomēr dod tai labāko no visa,kas ir tavs,tik un tā.Jo redzi,tas beigu rēķins ir starp tevi un Dievu.Tas nekad nebūs starp tevi un viņiem.Tik un tā.
Cik saprotu runa iet par Dievišķo beznosacijuma mīlestību,un šai sakarā piekr`tu S.Lazareva rakstītajam:
Vēl būtiski uzsvērt - Dievišķajam vienmēr jābūt pāri cilvēciskajam IEKŠĒJI. Ārēji drīkst rīkoties atbilstoši situācijai - ja Tev citi grib darīt pāri, ja Tu esi slims, ja Tu zaudē mīļoto cilvēku utt.utml., tas nenozīmē, ka Tev nevajag pretoties, aizstāvēt sevi, rūpēties par savu veselību un laimi, bezpalīdzīgi padodoties "tā redz Dieviņš man ir lēmis".
Nē, ārēji drīkst uzvesties "kā visi normāli cilvēki" , taču iekšēji jāsaglabā mīlestība un jāsaprot, ka situācijas provocētājs esi pats (pat ja nespēj saskatīt sakarības), tāpēc nav jēgas apvainoties, dusmoties, bezgalīgi skumt, ienīst utml.
Un, lai situāciju kardināli mainītu, pirmkārt un galvenokārt jāmainās pašam.
Jāizprot, jāizjūt, ka esi kaut kam par daudz pieķēries, kaut ko no dzīves par daudz gribi, nesaprotot, ka ne Tu esi dzīves noteicējs. Kamēr nesapratīsi, tikmēr arī nedabūsi visu, ko kārosi.
Mazliet "jāatlaiž" savas vēlmes, lai kādas tās nebūtu.
Ārējā darbība rada acumirklīgus rezultātus, iekšējā - tālejošākus, pamatīgākus. Ja Tev uzbrūk (Tu saslimsti utml.), Tev ir jāaizstāvas (jāārstējas), citādi var gadīties, Tevi nosit (Tu vari nomirt no laikā neārstētas slimības) un tad vairs Tev nebūs iespējas mainīties iekšēji.
Ārējā rīcība it kā dod Tev papildus laiku iekšējām izmaiņām. Taču, ja paralēli ārējai rīcībai Tu mainīsies iekšēji, nenosodot citus, neniknojoties uz radušos situāciju, bet izprotot, ka pats vien esi notikušā provokators, tad vēlāk tādas situācijas vairs neatkārtosies - tādējādi tas būs ilglaicīgāks rezultāts.
Nemainoties iekšēji, nepatīkamās situācijas (tādas vai citādas) atkārtosies atkal un atkal, un pat ja ārēji Tu ļoti labi prastu tikt ar tām galā, nez vai Tu gribētu, lai tā būtu.
/S.Lazarevs/.....