Mulders 
|
Iesūtīts:
2008.12.09 14:32:30
Izlasīju subj.
Grāmatiņa tiešām ir maza un kvalificējas kā ievads, tāpēc es nedomāju, ka pēc grāmatiņas izlasīšanas kāds, kuram par to vispār nav bijusi interese un bāzes izpratne kristietībā, varēs daudz ko sev iegūt, kā vien erudīciju.
Manuprāt grāmata ir laba, cik es varu no savas pozīcijas vispār šādu tekstu vērtēt.
1. Patiešām mūsdienās ir "aizmirsta" jeb drīzāk "piemirsta" kristietības mistiskā puse, tamdēļ šāda grāmata ir noderīga mūsdienu vidē, kur fundamentālismam un burta kalpība ieņem manuprāt pārāk lielu vietu, aizmirstot par Dieva Vārda garīgo saturu.
2. Grāmatiņa parāda, ka "Kristīgā Meditācija" ir prakses un pieredzes ceļš, nevis akadēmiskās izglītošanās ceļš. Tam es arī piekrītu.
3. Grāmatiņa met tiltus no Kristīgās meditācijas uz citām reliģiju meditācijām un ieskicē arī atšķirīgo, parādot kāpēc vārds "meditācija" vēl nebūt nav Austrumu monopols. |
|
rainars  |
# Iesūtīts: 2009.02.04 13:42:23
lLai mūsu atsevišķumu izvērtē mūsu kunga Jēzus Krista Dzīvais Dievs.Viņam pieder patiesība ko saredzēt traucē mūsu cilvēcīgums. |
Mārcis Zeiferts  |
# Iesūtīts: 2009.02.04 17:42:19
Man šķiet, ka vairāki viedokļu paudēji ir pamatīgi pārpratuši J. Rubeņa grāmatu. Piekrītu, ka dažas vietas var samulsināt, bet runāt par austrumu reliģijām, uz ko viss noreducējas, tas ir pārpratums. Ja sekotu vairākām argumentācijām, kas izskanējušas diskusijās, varētu tikpat labi, piemēram, nonākt pie tāda veida secinājumiem, ka, ja mēs lasām dievkalpojumā psalmus, tad varētu būt aizdomas par to, ka esam viena soļa attālumā no judaisma. Vai arī - ja svinanam dievkalpojumā vakarēdienu, tad te būtu meklējams slēpts mēģinājums piesavināties antīkās kultūras aizguvumus no mistēriju kultiem etc.
Starp citu par tukšuma un sausuma posmiem kristīga cilvēka dzīvē un meditācijas praksē Dītrihs Bonhēfers saka: "Vai nevar būt tā, ka Dievs pats dāvina tukšuma un sausuma stundas, lai mēs atkal visu gaidītu no Viņa vārda?" D. Bonhēfers "Dzīve kopībā" 86.-88.lpp.
Kopumā domāju, ka grāmata ir laba, jo tā tiešām atgādina par to, kas baznīcā ir sen aizmirsts. Es pats personīgi no grāmatas vairāk sagaidīju luterisko teologu meditācijas pieredzes apskatu t.sk. Lutera Bonhēfera un citu, ko Rubenis (autors gan kļūdaini norāda uz Lutera izpratni, sakot, ka tentatio jeb kārdinājumi ir meditācijas vidusposms, bet patiesībā tas bija kontenplācijas vietā - beigās  ) tikai garāmejot piemin. Domaju arī to, ka šādu grāmatu var rakstīt pēc tam, kad esam meditācijai nodevušies ilgākus gadus (vismaz 10  ), un vajadzētu sākt runāt ar to, kam varam vairāk uzticēties un kas ir mūsu pašu tradīcijā vairāk sastopams. |
Mārtiņš  |
# Labojis Mārtiņš: 2009.02.05 08:58:22
Ne gluži par tēmu, bet uz diskusiju fona atcerējos lūk ko. Kalpošanas formas, ticības pamatošanas un racionalizēšanas argumenti austrumiem un kristietībai nereti ir identiski.
Piemēram, Augustīns. Viņa iefanošana par mūkiem askētiem, kas nošķirušies no pasaules, no pasaules sabiedriskā grēka, lai Kristu nostatītu tieši aci pret aci pret savu iedzimto grēku un tā sekām. Tikpat nesabiedriski kadri kā hinduistu mūks mežā. Augustīna izteiksmes veids par ģimenes dzīves un visa, kas ar to saistīts samaitātību tik ļoti atgādina līdzīgu gānīšanos kā budistu aprakstos par ilūziju utt. Prakses un argumentācijas līdzība ir lielāka nekā mēdzam iedomāties, taču atšķiras mērķis un pamats, uz ko balstīties. Augustīns balstās uz Kristu un konkrēti tiecas uz mūžīgo dzīvošanu pretstatā (bez)mūžīgai nebūšanai. |
Ivo Pavlovičs  |
# Iesūtīts: 2009.02.05 09:56:33
Voldemārs 5.lpp. koments precīzs, paldies!
Mārcis Zeiferts Tieši tā - vajadzētu sākt runāt ar to, kam varam vairāk uzticēties un kas ir mūsu pašu tradīcijā vairāk sastopams. Tur jau ir tā problēma, ja mācītājs par varītēm nebūtu vēlējies izkāpt no kristīgās tradīcijas, tad pārpratumu un problēmu būtu krietni mazāk. Bet no otras puses varbūt tas ir labi, jo īlenu maisā nenoslēpsi.
|
Mārtiņš |
# Iesūtīts: 2009.02.05 10:35:08
Ivo Pavlovičs
Tieši tā - vajadzētu sākt runāt ar to, kam varam vairāk uzticēties un kas ir mūsu pašu tradīcijā vairāk sastopams. Tur jau ir tā problēma, ja mācītājs par varītēm nebūtu vēlējies izkāpt no kristīgās tradīcijas, tad pārpratumu un problēmu būtu krietni mazāk.
Vai ir tieša informācija, ka "mācītājs par varītēm vēlējās izkāpt no kristīgās tradīcijas"? Spriežot pēc Rubeņa sprediķiem un Bībeles lekcijām neticās, ka viņam varētu būt šāda motivācija.
Pārpratums ir kā minimums abpusēja atbildība. Autora, jo nepietiekami skaidri vai korekti izteicās, un klausītāja, ka nepietiekami vēlējās vai spēja saprast. Ja nav pietiekama pamata (izejas informācijas), pārpratums draud pārvērsties par apsūdzību. Šoreiz - par apsūdzību atkrišanā no Kristus. Atvainojos, ka skarbi, bet to es izlasu šeit ļoti konkrēti.
Un visbeidzot tradīcija. Latviešu reliģiskā tradīcija esot luterānisms (tautā ir tāds viedoklis), bet kas tas ir - to tikai retais zina. Kas tad ir tā kristīgā tradīcija? Vajag runāt. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2009.02.05 10:41:57
Ivo Pavlovičs, vai jūs apgalvojat, ka Kristīgajā Tradīcijā meditācija nav? Un tādējādi Rubenis melo uzrādot visādus Kasiāņus, Pakāpniekus u.c. svētos, kas par to ir rakstījuši un runājuši. Vai Rubenis melo stāstot par dažādu seno mūku Rakstu lasīšanas metodēm - lēnā lasīšana, krusta skatīšanās, čeishastisms u.c. Vai Rubenis melo apgalvojot, ka tās ir Kristīgās Tradīcijas?
Jeb tās nav Kristīgās Tradīcijas? |
Voldemārs  |
# Iesūtīts: 2009.02.05 11:59:16
Mulder!
Es atļaušos apgalvot, ka kristīgajā tradīcijā ir lūgšana, kuru latīniski sauc par meditāciju (citās valodās sauc prayer/angļu, utt.), proti - pārrunas, pārdomas, sarunas. Tā ir apziņas rosināta aktivitāte, kura izpaužas vārdos. Pie tās klāt, pilnīgi noteikti, pastāv arī Dieva Svētā Gara dievišķā iejaukšanās (sal. Rom.8:26), Rakstu valodā - nopūtas. Svētā Gara darbība ir cilvēkam neaptverama un arī neizraisāma. Citiem vārdiem, cilvēks nevar Svētā Gara darbošanos ne izraisīt, nedz arī veicināt, tā nāk no Dieva žēlastības un ir brīnums.
Par tradīciju. Tradīcija ir ļoti plašs termins, kas sevī ietver tik daudz, ka arvien ir jāprecizē, par ko ir runa. Tradīcija ietver, par piemēru, arī kristīgās vēstures novirzienus, kuru nozīme var tikt skaidrota ļoti atšķirīgi. Mistiskās pieredzes tieši tādēļ ir mistiskas, ka tur ir daudz vairāk nesaprotamā, kā saprotamā. Netaisos vērtēt nevienu pieredzi, bet arī ieteikt nevaru, jo mistiskie piedzīvojumi, visbiežāk, ir ļoti daudzdomīgi un, manuprāt, var nest svētību tikai kādā ļoti precīzā un šaurā skaidrojumā. Vispārējā lietojumā ar tiem būtu jābūt ļoti piesardzīgiem, jo paviršs un nemākulīgs šādas pieredzes iztulkojums un izmantjums var nest tikai un vienīgi ļaunumu.
Juris Rubenis savā darbā staigā pa "ļoti plānu ledu". Tas būtu mināms gan par atsaucēm uz Rakstiem (jau rakstīju, te būtu nepieciešama kāda izvērstāka analīze). Vairāki aspekti ir tik tuvu austrumu praksēm (kā pareizi norāda Juris Uļģis) un tik tālu no kristīgās mācības, ka manī tas izraisa bažas, kuras arī paužu. Piemēram, kā kristīgi var skaidrot "tadan" (tā liekas to sauca, bet, ja kļūdos, lūdzu labojiet) punktu un tā zināšanas/ņemšanas vērā nozīmi? Kāda jēga ir no bezapzinīgas iegremdēšanās vienā vārdā, kura nozīme nav pat īsti jāzina, ja kristietība runā par paļāvību uz precīzu vēsturisku notikumu - Kristus krusta izpratni? Jau minēju par tukšumu, utt. Tās visas ir lietas, kuras liek domāt par kādu "tiltu mešanu" no kristietības uz austrumu praksēm. Tas, kaut nedaudz iedziļinoties kā vienā tā otrā pieredzē, liek jautāt, vai tādi tilti maz IR iespējami?
Noslēdzot, man ir diezgan pamatota pārliecība, ka, par spīti tam, ka lūgšanu (latīniski, meditatio) - pārdomas par Dieva Vārdu, pašpārrunas ar Dievu un klusuma laiks, kas ir veltīts šādām pārdomām un pārrunām - ir pilntiesīga kristīgās/bibliskās mācības sastāvdaļa, meditatīvā prakse, kas sakņojas austrumu reliģijās ir sveša bibliskai mācībai. Ikviena līdzība, kas pastāv starp šīm abām ir virspusēja un to savienošana ved pie nopietnu (mūsu gadījumā - kristīgu) vērtību atstāšanu otrajā plāna vai pat atmešanu. |
Mulders |
# Labojis Mulders: 2009.02.05 12:35:20
Kāda jēga ir no bezapzinīgas iegremdēšanās vienā vārdā, kura nozīme nav pat īsti jāzina, ja kristietība runā par paļāvību uz precīzu vēsturisku notikumu - Kristus krusta izpratni?
Rubenis tač atbild uz šo jautājumu. Mērķis ir nomest koncepcijas un formas, atstājot TIKAI saturu! Kristietība runā par ticību uz kaut ko, ko, cik saprotu, šķiet vienīgi tu pirmais visā vēsturē tad apgalvo, ka esi to izpratis!
Atvaino, es neesmu izpratis nedz Krusta nedz Vakarēdiena nedz Kristību un arī Radīšanas noslēpumu tajā, ko parasti diskursīvi domājoši cilvēki saprot ar "Izprast"!
Tagad jautājums uz aizbēršanu tev - Vai Bībelē un Kristietībā existē kaut kas tāds, kas ir augstāks par visu saprašanu , [kas] pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.
Un otrs izrietošs jautājums - JA kaut kas tāds existē, vai mēs drīxtam pēc tā tiekties? Tālāk jautājums - ja drīxtam - tad vai mēs drīxtam par to rakstīt grāmatās? Ja drīxtam, tad vai citi, kam tas vēl nav, drīxt to lasīt un cerēt arī uz to pašu?
Jau minēju par tukšumu, utt. Tās visas ir lietas, kuras liek domāt par kādu "tiltu mešanu" no kristietības uz austrumu praksēm.
Nē nē un vēlreiz NĒ!
Lūk tev Biblisks paskaidrojums tam -
Marka 4:
11 Un Viņš uz tiem sacīja: "Jums ir dots Dieva valstības noslēpums; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek līdzībās,
12 ka tie redzēdami redz un nenomana un dzirdēdami dzird un nesaprot, ka tie neatgriežas un neiegūst piedošanu."
Tu izdari tieši to kļūdu par kuru Rubenis runā - tu koncentrējies uz pirxtu, kas rāda uz Mēnesi bet neredzi pašu Mēnesi! Kā Kristus saka -
39 Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!
40 Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.
Vai redzi... IR iespējams zināt Rakstus un pat saprast un perfekti zināt KUR tie rāda, un tai pat laikā... nebūt Kristū!
Tāpēc jau Kristus runā - Debesu Valstība ir KĀ... Un šis vārdiņš "KĀ" ir ļoti svarīgs, tas implicē, ka Kristus nerāda pašu Debesu Valstību, bet tikai līdzību... Kā tev šķit, kāpēc viņš tā dara? Kāpēc viņš uzreiz neparāda Debesu Valstību vai nepasaka skaidri kāda tā ir!
Vai tiešām tev šķiet, ka Debesu Jeruzāleme un Templis ir tāda louzy pārvietojamā telts... jeb šī telts bij "līdzība"?
Tad nu lūk ir šis tukšums... Tukšums nevis tāpēc, ka tajā nekā nav, bet tukšums tāpēc, ka neexistē nedz formas nedz vārdi, kuros to izteikt... Pieredzēt to var, bet izteikt nevar... Tas ir kā aklajam nevar vārdos izteikt varavīxni... tā ir jāpieredz! Pieredze ir šī subjektīvā realitātes piedzīvošana...
Raksti ir Karte ar kuru mēs nekļūdīgi nonākam pie Kristus un ticības, tā dabonot mūžīgo dzīvību... bet tas ko Rubenis piedāvā un par ko viņš runā - ir IET pa šo Karti, nevis studēt ģeogrāfiju nekad neizejot no istabas! Bet gan paņemt un iebrist tajos džungļos, kuri šajā Kartē ir uzzīmēti! Reāli staigāt... Un Rubenis explicīti pasaka, ka
a) Tas nav katram, bet tas ir aicinājums
b) Tas nav pestīšanas priekšnosacījums
c) Tas nav darāms uz buhti barahti kuram katram
Un ko darīt, ja mums jau IR ērta valoda un koncepciju kopa kurā izteikt šo mistisko pieredzi? Ja austrumiem ir šāda valoda un formas? Pats taču zini, ka Kristietības pirmsākumos arī Kristietība bij spiesta pieņemt Grieķu filosofijas valodu un koncepcijas... Logosa teoloģija vien ir konkrētu koncepciju mērķim adaptēta Grieķu jau esoša valoda un forma. To pašu var izdarīt ar Ķīniešu Daoismu... Dao koncepts ir ļoti tuvs Logosa koncepcijai... vai tas nozīmē, ka Kristietība mainītos pamainot Logoss pret Dao?
meditatīvā prakse, kas sakņojas austrumu reliģijās ir sveša bibliskai mācībai.
Šeit es tev piekrītu! Tāpēc ir tik labi, ka Rubenis atklāj un uzraksta par Kristīgo meditāciju un pastāsta kāda tad ir šī Kristīgā meditācija un parāda iekš kā tā sakņojas. Tāpēc labi ir kad Rubenis uzraksta pat savā priekšvārdā - ka daudzi dīvainīši mēģina ar šo misticismu piesegt savu egoismu, kas ved nevis pie Dieva bet kur citur!
Ikviena līdzība, kas pastāv starp šīm abām ir virspusēja un to savienošana ved pie nopietnu (mūsu gadījumā - kristīgu) vērtību atstāšanu otrajā plāna vai pat atmešanu.
Ikviena līdzība, kas pastāv starp šīm abām ir virspusēja un to savienošana ved pie nopietnu (mūsu gadījumā - austrumu reliģisko) vērtību atstāšanu otrajā plāna vai pat atmešanu.
Žēl, ka tu domā, ka Austrumu dēmoni ir spēcīgāki par Kristu un netici, ka arī viņu namu Kristus var aplaupīt tos sasaistot, kā viņš to izdarīja ar Pagānu dēmoniem pirmajos gadsimtos... tā ka vēl šodien Adventisti apsūdz Kristiešus Saules Dienas un Pagānu Saulgriežu svinēšanā! Taču ikviens Kristietis zin, ka mēs svinam Kristus augšāmcelšanos un piedzimšanas svētkus, tikai tiem, kas netic Kristus spēkam, šķiet, ka Grieķu un Pagānu dievi ir stiprāki par Kristu. Nu ir acīmredzot cilvēki, kas domā, ka arī Austrumu dievi ir stiprāki par Kristu. Tieši šādas neticības dēļ, šiem Austurmu dieviem vēl ir teikšana un spēks... žēl, tikai, ka viņu spēks nāk no mūsu skolotājiem! |
Voldemārs |
# Iesūtīts: 2009.02.05 17:02:49
Mulder!
Jeremijas grāmata 13:23: "Vai var nēģeris mainīt savu ādas krāsu, un vai leopards var pārveidot savas ādas raibumus? Tad arī jūs varētu labu darīt, jūs, kas esat pieraduši pie ļauniem darbiem. "
Ja kāds rāda zebru un mēģina iestāstīt, ka tas ir lauva, nevajag ticēt. Pat tad, kad viņš saka, ka zebrai ir 1 galva, gluži kā lauvai, 4 kājas, gluži kā lauvai, 1 aste, gluži kā lauvai, un citas lietas, kas saskan (ja neticat, varat veikt eksperimentu starp vidēju veselu lauvu un vidēju veselu zebru, līdzību tik tiešām nav maz), tik un tā tas ir zirgveidīgais, nevis lauva. Tas nekas, ka matemātiskie aprēķini un "ķeksīši" par 1 galvas, 4 kāju, 1 astes, utt. klātbūtni, kas liecinātu par zebras un lauvas līdzību, saskan. Zirgveidīgais ir zirgveidīgais, bet lauva ir lauva.
Austrumu reliģiju teorija un prakse, tai skaitā meditācija, ir ar zināmu nozīmi savā reliģiskajā kontekstā. Tā ir noteikta lietu kārtība, kurai ir sava secība un būtiska saikne. Sākot ar vēršanos sevi, kā visumā (jo viss ir vienā un viens ir visā/ Brāhmans - Ātmans), un beidzot ar reglamentētām (lotosa) pozām. Nav iespējams to visu izmantot kristīgiem mērķiem, jo saknes un formas ir austrumos. Nesaku, ka nevar lūgt Dievu sēžot lotosa pozā, var. Tāpat kā var lūgt Dievu mācoties, mazgājot traukus vai braucot tramvajā. Tomēr, ja lūgšana kļūst par noteiktas pozas (pakāpeniski attīstošās, starp citu, grāmatiņā bija ļoti labi parādīts) ieņemšanu, austrumu tantrisko formulu virspusējas aizstāšanas ar kāda bibliska vārda tantrisku murmināšanu un tiecoties sevī (kas ir meditācijas mērķis, atcerēsimies - viens visā un viss vienā/Brāhmans - Ātmans), tad, baidos, nekāda kristīga lūgšana nesanāks. Un meditācija, kurai piekabināts vārds "kristīga" nav ne par matu kristīgāka kā jebkura cita meditācija.
Tevis citētie Rakstu fragmenti, baidos, runā par kaut ko citu. Kristus ir slēpts grēka dēļ, nevis tāpēc, ka jūdi neizmanto kādas īpašas metodes. [piebilde, īpašu metožu/zināšanu/apgaismības meklēšana bija raksturīga gnostiskajām kustībām].
Tu raksti: "Mērķis ir nomest koncepcijas un formas, atstājot TIKAI saturu!"
Tā ir ilūzija, jo vēlme nomest koncepciju un formu pati par sevi ir koncepcija un forma. Vai Tev nav ienācis galvā, ka Kristus, tieši tāpēc nāca kā cilvēks (koncepcijā un formā), lai atbruņotu visus tos, kas ir pārlieku gudri, lai pieņemtu vienkāršo patiesību - krusta gudrību, kas pasaulei ir ģeķība. Palasi I Kor. 1:17utt., kur Pāvils interesantā kārtā lieto to pašu kenow/iztukšoju terminu, kuru viņš lieto Fil.2:7 attiecībā uz Kristu. Tikai te viņš saka, ka eveņģēlija būtība ir nevis [cilvēciskā]gudrībā/sophia, lai Kristus krusta nozīme netiktu iztukšota/kenwthei. Te jau Pāvils neistājas pret domāšanu, bet cilvēka pašgudrību, kurai nevajag Dieva žēlastībā atklātās vienkāršās patiesības.
Baidos, kristietība ir krietni vienkāršāka, nekā gudriem prātiem to gribētos atzīt. Arī Kristus nav nekur tālu paslēpies, lai Viņu kā īpaši meklētu, bet ir tepat - Evaņģēlijā un Sakramentos. Un sazināties ar Viņu var nevis ar kādām austrumos aizgūtām metodēm, bet visvienkāršakā veidā - ar lūgšanu. (Ps. 6:10, 10:17, utt.) |
Mulders |
# Iesūtīts: 2009.02.05 17:25:39
Voldemārs, joprojām uzskatu ka mēs esam lasījuši divas dažādas grāmatas... Tas ko tu runā 2ajā rindkopā par zirgiem un lauvām ir tieši tas ko es saskatu tavā un Uļģa argumentācijā - jūs saskatāt lotosa pozu, saskatāt vārdu "meditācija" saskatāt jēdzienus "skatīties sevī" un viss... jūs pasludināt gatavu verdiktu - zebra ir lauva, jo galva un kāju skaits sakrīt. Tieši to es tev cenšos ieborēt, ka galvas un kāju skaita sakritība vēl nav identitāte.
Es apbrīnoju šo tavu īpatnējo loģiku, vienā rindkopā tu argumentē tieši kā es un parādi, ka tas nav korekti, nākamajā rindkopā PRECĪZI to izdari! Nu 1:1 pats izdari šo salīdzināšanu... Pietam kā... tu ej un pamato ka vot austrumu reliģijā tur ir tas un tas un šitais un tas, kas izriet no Brahmaniem Atamāniem etc. Tagad jautājums - Vai Rubenis arī to māca? Tad kad tu sāksi argumentēt par Rubeņa grāmatu, tad būs cita runa, pagaidām tu argumentē par kādu manis neizlasītu grāmatu, kuras centrā šķiet ir Austurmu reliģija, kuras specis es neesmu un tu man to stāsti cik tā ir nekristīga. Es zinu un ticu, ka austrumu reliģijas ir dēmonu mācības. Taču tēma ir par Rubeņa grāmatu un viņš runā par Kristīgo Meditāciju! Rubensi runā par Lauvu nevis par Zebru! Tu man centies ieborēt ka par Zebru. Es tak to grāmatu izlasījis esmu un jūsu dēļ lasīšu pa otram lāgam... moš ko esmu palaidis garām! Bet jau pirmajās nodaļās Rubenis pasaka kas ir Kristīgās Meditācijas centrs, saturs un jēga - tas ir Kristus un Dieva Mīlestība!
Tā ir ilūzija, jo vēlme nomest koncepciju un formu pati par sevi ir koncepcija un forma.
To ka tā ir Ilūzija, tas ir DzenBudisma mācība. Tieši par to Rubenis arī vienā nodaļā runā un parāda ar ko atšķiras Kristīgā meditācija, kas ir apzināšanās, ka mēs neesam pilnīgi un tāpēc lietas nevaram redzēt pilnīgi, kas būtiski atšķirās no ZenBudisma koncepcijas, ka viss ir ilūzija... Rubenis speciāli nodala un parāda, ka "nepilnīga redzēšana" un "iluzora redzēšana" nav viens un tas pats! Rubenis nenoliedz redzamā īstumu, lai arī varbūt nespējam redzēt skaidri... Zen budisms noliedz redzamā īstumu... līdzīgi kā tu!
Vai Tev nav ienācis galvā, ka Kristus, tieši tāpēc nāca kā cilvēks (koncepcijā un formā), lai atbruņotu visus tos, kas ir pārlieku gudri, lai pieņemtu vienkāršo patiesību - krusta gudrību, kas pasaulei ir ģeķība.
Tātad atkārtoju jautājumu - vai ir kaut kas augstāks par visu cilvēku saprašanu?
Baidos, kristietība ir krietni vienkāršāka, nekā gudriem prātiem to gribētos atzīt. Arī Kristus nav nekur tālu paslēpies, lai Viņu kā īpaši meklētu, bet ir tepat - Evaņģēlijā un Sakramentos. Un sazināties ar Viņu var nevis ar kādām austrumos aizgūtām metodēm, bet visvienkāršakā veidā - ar lūgšanu.
Nu tad beidzot tev tas pieleca! Tad kāpēc tu aizliedz to citiem un pasludini, ka šāda lūgšana ir Austrumu dēmonu mācība? |
Mārtiņš |
# Labojis Mārtiņš: 2009.02.06 08:32:06
Voldemārs
Austrumu reliģiju teorija un prakse, tai skaitā meditācija, ir ar zināmu nozīmi savā reliģiskajā kontekstā. Tā ir noteikta lietu kārtība, kurai ir sava secība un būtiska saikne. Sākot ar vēršanos sevi, kā visumā (jo viss ir vienā un viens ir visā/ Brāhmans - Ātmans), un beidzot ar reglamentētām (lotosa) pozām.
Piebilde pa reglamentētajām pozām.
Kad es ienācu (Dievs mani ieveda) baznīcā, es zināju par vienu reglamentēto (lai arī ne obligāto) pozu lūgšanām - uz ceļiem. Tā manās acīs bija kristīgās tradīcijas sastāvdaļa. Starp citu, šī poza darbojas psihosomatiski.
Taču es ieraudzīju, ka ir cilvēki, kas lūgšanu laikā plaukstas pavērš uz augšu. Es biju diezgan pārsteigts par Austrumu meditāciju prakses viena konkrēta mehānisma 1:1 izmantošanu Kristus baznīcā, man tas šķita pat atbaidoši. Nekas, pieradu, ka ir cilvēki kas tā dara, un sen jau vairs par to neuztraucos.
Nepatika man tas tamdēļ, ka šāda poza mehāniski veicina zināmu pacilājošu sajūtu, un savā prātā novienādoju ar tādu kā sevis mānīšanu un izrādīšanos. Vēlāk sapratu, ka problēma ir manos priekšstatos nevis šajos lūdzējos, kas šādi to dara.
Nav iespējams to visu izmantot kristīgiem mērķiem, jo saknes un formas ir austrumos. Nesaku, ka nevar lūgt Dievu sēžot lotosa pozā, var.
 |
vilks  |
# Iesūtīts: 2009.02.08 08:44:58
Varu pastāstīt, ka jaunākajā "Svētdienas Rītā" (07.02.09, Nr. 5(1784)) ir J. Rubeņa atbilde J. Uļģa rakstam par grāmatu "Ievads kristīgajā meditācijā".
(Beidzot arī autora viedoklis!)
Tiesa, es biju gaidījusi no šīs atbildes mazliet vairāk, proti, tajā galvenais ir ieteikums kritiķiem sīkāk papētīt kristīgās meditācijas vēsturi, pirms grāmatā ieteikto metodiku norakstīt hinduismam vai citām austrumu reliģijām.
Bet nu izlasiet paši, varbūt sapratīsiet ko vairāk. |
Jānis Ginters  |
# Labojis Jānis Ginters: 2009.02.09 16:43:18
vilks proti, tajā galvenais ir ieteikums kritiķiem sīkāk papētīt kristīgās meditācijas vēsturi
Tas arī ir būtiskais. Nav iespējams auglīgi diskutēt, ja oponentam nav pamatzināšanas jomā par kuru diskutē. Autoram nav iespējams avīzes raksta apjomā pastāstīt par kristīgās meditācijas vēsturi, ja oponents par to neko nezin. |
neielogojies [84.237.171.203] |
# Iesūtīts: 2009.02.09 17:25:45
Jānis Gintersja oponents par to neko nezin
Gribētos aizrādīt, ka šādi vispārinājumi izskatās pēc demagoģijas, ja vien tas nav paša oponenta apgalvojums.... |
kāds viens [87.110.241.230] |
# Iesūtīts: 2009.02.09 17:37:11
Domāju, ka svarīgi būtu papētīt Rakstus un ko tie saka nevis tik daudz "tuksneša tēvus". Kurš zin vai tie nav kļudijušies un kāda ir bijusi viņu motivācija? |
Jānis Ginters |
# Labojis Jānis Ginters: 2009.02.09 19:03:46
Piekrītu neielogojies [84.237.171.203]aizrādījumam, ka "neko nezin" var nebūt korekti, pārspīlēti. Tomēr oponenta rakstā ir literatūras saraksts, kurās nav nekādas atsauces uz literatūru par kristīgo meditāciju. Kādus citus secinājumus izdarīt, ja ne par zināšanu trūkumu šajā jomā? |
Voldemārs |
# Iesūtīts: 2009.02.10 12:01:37
Jāni Ginter!
Vai būtu pareizi terminu "kristīga meditācija" attiecināt uz laiku pirms 20.gs. kristiešu-austrumu reliģiju dialogā tapušu kustību, kas austrumu reliģiju pieredzi izmanto kristīgas lūgšanas praksei?
Par tik, par cik esmu lasījis un iepazinies es, kristīgā lūgšanu praksi, kuru praktizēja tuksnešos, vai mistiskās pieredzes, saukt par kristīgu meditāciju mūsdienu izpratnē (kā tas ir arī grāmatā aprakstīts, utt.), būtu ieinterpretēšana. Vai senākai (proti, tuksnešu un mistiķu) kristīgo lūgšanu un mūsdienu kristīgās meditācijas praksēm ir kas vairāk kopīgs kā termins "meditatio"? Baidos, tās nav gluži viens un tas pats. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2009.02.10 19:27:18
Voldemārs, bet tieši to jau arī Rubenis raksta... rada šo "āķi lupā" pastudēt paskatīties ko tad tie frukti tai tuxnesī un ne tikai darīja! Tas manuprāt visu laiku tu pats stiep iekšā to 21 gadsimta "kristīgo meditāciju" Rubeņa textā ignorējot ko tad Rubenis raksta... Un tad mums ir konflikts - mēs par Rubeņa grāmatu, tu par "kristīgo meditāciju" tavā 21 gadsimta versijā! |
Jānis Ginters |
# Iesūtīts: 2009.02.11 09:49:30
Voldemārs Vai būtu pareizi terminu "kristīga meditācija" attiecināt uz laiku pirms 20.gs. kristiešu-austrumu reliģiju dialogā tapušu kustību, kas austrumu reliģiju pieredzi izmanto kristīgas lūgšanas praksei?
Ja kādiem austrumu reliģiju meditatīvā prakse ir bijis izaicinājums meklēt meditāciju kristietībā, tad tā vēl nav austrumu reliģijas pieredzes adaptēšana. Ja kādiem šī prakse saistās ar ceļu no austrumu reliģiskās meditācijas uz kristietību, tad par to var priecāties. Bet ja Baznīcā kopš senākajiem laikiem ir pazīstama un vispārīgi pieņemta šāda lūgšanas prakse (uz ko ir apstiprinoša atbilde), tad nav pamata atsaukties uz austrumu reliģijām, kā šīs prakses aizsācējām.
Piemērs. Ja musulmaņu piecas lūgšanas dienā izaicinātu kādu cilvēku meklēt kristietībā un sākt praktizēt kristīgā Baznīcā pazīstamās stundu lūgšanas, tad šī paralēle nebūt neliecinātu par pirmās adaptāciju. |
Voldemārs |
# Iesūtīts: 2009.02.11 11:21:53
Jāni Ginter!
Ja "kristīgā" meditācija ir sastopama vēsturē (pirms 20.gs.), tad lūdzu mini kristīgu praksi attēlojošu mākslas darbu, kurā tā būtu attēlota. Mēs zinām, mākslas darbos attēloja cilvēku lūgšanu praksi, par piemēru, brāļu Van Eiku (van Eyck) radītajā Ģentes altārgleznā (http://en.wikipedia.org/wiki/Ghent_Altarpiece) ir attēlota zemošanās (uz ceļiem) Tā Kunga Jēra priekšā. Tātad, ir liecība par šādu lūgšanu praksi. Ja ir nepieciešams, varu minēt vēl piemērus (tai skaitā, Reformācijas laika mākslā). Mans lūgums ir, ka Tu man mini baznīcas vēstures gaitā tapušu mākslas darbu, kurš rādītu kristieti lotosa pozā.
Neesmu nekāds lielais mākslas speciālists, bet es nezinu mākslas darbu (kas varētu būt tapis pirms 20.gs. meditatīvo prakšu izplatības, arī kristietībā), kurā kāds kristietis būtu attēlots lotosa pozā.
Citiem vārdiem sakot, terminu lietošana prasa precizitāti. Tieši tāpēc arī rakstīju par to, ka termina "meditatio" nozīme pirms manis minētās austrumu kultūras ekspansijas nav gluži tas pats, kas meditācija izpratnē, kādu lieto nu jau Latvijā slavenais Lorenss u.c.
Ja atļausi, minēšu kādu līdzību. Ir armijas, kurās bijusi vēsturiska nepārtrauktība, t.i., tās ir pastāvējušas pirms 100, 200 utt. gadiem. Šo armiju atsevišķu vienību nosaukumi nav mainīti, kaut arī ir kardināli nomainījusies ieroču grupa, kuru viņi pārstāv. Piemēram, reiz ir bijusi vienība, kura pārvietojusies uz zirgiem, tiem laikiem ļoti ātra pārvietošanās līdzekļa un saukta par kavalērijas vienību (caballus - lat.val. zirgs). Pamazām vienība pilnveidojusies, tai pievienots kāds tanks, kāda bruņu mašīna, tomēr vēsturiskās kontinuitātes dēļ arvien to ir saukuši par kavalēriju. Tad, kad zirgi pavisam izkonkurēti, tie tika pilnībā aizvietoti ar tehniku, bet nosaukums palika. Tātad, šodien runājot par šīm kavalērijas vienībām/eskadroniem, utml., absolūti lielākajā daļā gadījumu, nevar prezumēt, ka tur būs kāds zirgs. Ir jāņem vērā laika izmaiņas un korekcijas. Tieši tāpat ir ar vārdu meditācija. Tas ir iemesls, kāpēc, manuprāt, ir svarīgi nodalīt "meditatio" pirms 20.gs. austumu "modes" no tā, ko mūsdienās saprotam ar meditāciju  |
:: Pievienot komentāru
|
